Ik pavasari Latvijā atgriežas vai to caurceļo neskaitāmi putnu bari. Ik pavasari kļūst arvien vairāk to, kas nespēj bez tiem dzīvot. Putnu vērošana ir slimība, ar kuru vieglākā vai smagākā pakāpē sasirgst teju ikviens, kam kaut reizi ir gadījies tai pietuvoties
Esmu maksimāliste – ja mani kaut kas aizrauj, var gadīties, ka «aizbrauc jumts». Tikko iedomājusies, ka putnu vērošana ir lielisks hobijs, es vēlējos to apgūt pēc iespējas ātrāk un pagājušajā pavasarī sameklēju unikālu ekskursiju ar medņu riestu apsekošanu. Pasākuma būtība ir šāda: kopā ar zinātnieku tu apseko līdz šim oficiāli nereģistrētas medņu riesta vietas, kuras gatavojas izcirst vai jau cērt. Tu nodrošini pasākumu ar automašīnas degvielu, pretī saņemot iespēju ne tikai piedalīties zinātniskā darbā, bet arī ekskursiju, kuras laikā ornitologs stāsta par putniem, māca tos pazīt un atšķirt.
Caur nakti uz medņiem
Tātad es un mans aizbraukušais jumts izvēlējāmies nevis 2-3 dienu vieglu pastaigu pa mežiem, bet pamatīgu, nedēļu ilgu medņu riestu apsekošanu ornitologa Māra Strazda vadībā. Mamma mia, ja es, pie rakstāmgalda nosēdējusies kantora žurka, būtu kaut iedomājusies, ko tas nozīmē! Katru rītu ceļamies pustrijos, trijos. Apauju gumijniekus, kas sniedzas līdz dibenam un ir jāpiesaitē pie jostas, lai nekrīt nost, milzīgu mednieku jaku, kurā izskatos pēc grūsna zvirbuļa, jo mazu izmēru medniektērpi nav nopērkami, un pilnīgi aklā tumsā brienu dubļos un ūdenī pāri ceļiem, cenšoties paspēt Māra pēdās un mēģinot neie-skriet ar galvu kokā. Pa visu braucienu kokā iemaucos reizes piecas un vienreiz gandrīz pazaudēju tumsā savu pavadoni, jo nespēju tikt līdzi viņa raitajam riksim. Ejot medņos, nedrīkst ne sarunāties, ne lietot lukturīšus, pat ne spīdināt GPS – putni pamanīs un neriestos. Arī tērps nedrīkst būt neilona, lai nešvīkstētu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.