Igauņi spriež par informācijas kariem

Iespaidi par mediju un informācijas drošības konferenci Narvā

Ap simts drošības, politikas un mediju ekspertu no astoņām valstīm februāra sākumā tikās Igaunijas Valsts kancelejas rīkotā konferencē „Psiholoģiskā aizsardzība, mediju un informācijas apdraudējumi". Konferences dalībnieki sprieda gan par multikulturālisma ideju eroziju Rietumeiropā, gan mediju lomu propagandas izplatīšanā un „maigās varas" (soft power) īstenošanā. Lai arī tādi termini, kā „psiholoģiskās operācijas" un „informācijas kari" daudziem asociējas ar Aukstā kara laiku, konferences auditorijai minētās tēmas likās joprojām aktuālas. 

Jau pats pasākuma dalībnieku sastāvs norādīja uz to, kā pret minētajām tēmām izturas Igaunijas politiskā vadība. Konferencē uzstājās Igaunijas Aizsardzības ministrs Jāks Āvikso, Tieslietu ministrs Reins Langs, valsts aizsardzības un drošības institūciju pārstāvji. Divu dienu konferencē, no sākuma līdz galam, piedalījās arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. 

Igaunijas varas uzmanībai dotajai sfērai ir sava priekšvēsture. "21. gadsimtā drošība ir ne tikai tanki un artilērija" – šos vārdus pēc 2007. gadā notikušajiem kiberuzbrukumiem Igaunijas institūcijām, teica NATO preses pārstāvis Džeimss Appathurai. Igaunija par vienu no mērķiem ir izvirzījusi būt par flagmani Eiropā IT jomā. Bez acīmredzamajiem ieguvumiem, dotais mērķis ir saistīts arī ar papildus riskiem – valsts pārvalde, mediji un privātie uzņēmumi kļūst arvien vairāk atkarīgi no drošības interneta vidē. 2007. gadā minētie riski pārvērtās reālā apdraudējumā, aptuveni divas nedēļas vairākas ministrijas, bankas un vadošie mediji tika pakļauti hakeru uzbrukumiem. Labi organizētie uzbrukumi veicināja NATO Kiberaizsradzības centra (Cooperative Cyber Defence Centre of Excellence) izveidi 2008. gadā Tallinā. Kā norādīts minētā centra mājaslapā, mūsdienu militārie speciālisti gatavojas izmantot kibertelpu kā paralēlu cīņas lauku nākotnes konfliktos.

„Aukstie" un „karstie" kari

Informācijas kara speciālisti norāda, ka bez fiziskiem uzbrukumiem TV, radio vai citiem medijiem, efektīvs ierocis ir pretinieka dezinformēšana. Ķīniešu kara mākslas teorētiķis Sun-Dzi jau vairāk kā pirms diviem tūkstošiem gadu rakstīja, ka karš balstās maldināšanā. Arī mūsdienu Ķīnas militārie speciālisti, pārfrāzējot savu kara mākslas klasiķi, atgādina, ka ir labāk uzbrukt pretinieka prātam, nevis tā nocietinātajām pilsētām. 

20. un 21. gadsimta „karstos" karus ir pavadījuši informācijas kari. Krievijas iebrukums Gruzijā pirms diviem gadiem nebija izņēmums. Lai vairotu starptautisko atbalstu Krievijas rīcībai un vairotu osetīnu naidu pret gruzīniem, karadarbības laikā Krievijas mediji regulāri ziņoja par it kā strauji pieaugošo civiliedzīvotāju upuriem osetīnu pusē. Vadošie Krievijas TV kanāli ik pēc dažām stundām paziņoja nākamo upuru skaitli, tas izauga līdz pat aptuveni diviem tūkstošiem. Vēlāk starptautiskā organizācija "Human Rights Watch" paziņoja, ka militārajā konfliktā Dienvidosetijā tika nogalināti desmitiem, nevis tūkstošiem civiliedzīvotāju. Protams, katra cilvēka dzīvība ir nenovērtējama, bet iespējams, ka dotā dezinformācija radīja jaunus upurus jau gruzīnu pusē. 

Miera laikā parasti runā nevis par „informācijas karu", bet „psiholoģiskajām operācijām".

Miera laikā parasti runā nevis par „informācijas karu", bet „psiholoģiskajām operācijām". Tās tiek veiktas ar noteiktu informācijas interpretācijas un dezinformācijas palīdzību, ar mērķi ietekmēt sev vēlamu sabiedrības reakciju, kam sekotu noteikta politiķu rīcība. Šādas metodes ir iedarbīgas tieši demokrātiskās valstīs, kur politiķi parasti reaģē uz sabiedrības vēlmēm. Tomēr, šāda maldināšana mūsdienās vairs nav tik viegli īstenojama, jo ar sociālo tīklu palīdzību liels cilvēku skaits uzreiz pēc atainojamā notikuma (arī bez žurnālistu palīdzības) var iegūt neinterpretētu informāciju. Alternatīvas informācijas pieejamība ir tas, kas neitralizē iespējamo manipulāciju. Diemžēl aptaujas rāda, ka liela daļa Latvijas krievvalodīgo pārsvarā patērē tikai Krievijas televīzijas kanālu raidījumus. Par Krievijas vadošo TV kanālu ziņu raidījumu „objektivitāti" jau ir runāts pietiekami.

„Maigā vara"

Konferencē bez uzmanības nepalika arī Krievijas „maigās varas" iniciatīvas. Atbilstoši soft power koncepta teorētiķim Džozefam Najam, valstis mēģina ietekmēt viena otras rīcību ārpolitikā ne tikai ar piespiešanas vai atalgošanas, bet ar pievilcības palīdzību. Pievilcība var balstīties kultūrā, vērtībās un noteiktas ārpolitikas īstenošanā, ja tā tiek uzskatīta par leģitīmu. Ja Rietumeiropā Krievijas vērtības par sevišķi atraktīvām netiek uzskatītas, tad runājot par kaimiņvalstu t.s. krievvalodīgo auditoriju, situācija ir citāda. Turklāt pat Krievijas populārās kultūras „produktos" dažkārt ir iedzīvinātas politiskas idejas. „Maigās varas" īstenotāju cerība ir, ka ilgtermiņā Krievijas televīzijas seriālu, kinofilmu un humora raidījumu iespaidā ārvalstu auditorija rīkosies politikā atbilstoši Krievijas interesēm. Minētais var arī nepiepildīties, tomēr pakāpeniski arī latviešu valodā raidošie TV komerckanāli arvien vairāk piepildās ar kaimiņvalsts raidījumiem un seriāliem.

Mediju īpašnieki

Vēl viena Latvijai saistoša, konferencē aizskarta tēma, bija mediju īpašnieku atklātības jautājums. Ja medijiem nav nekādas nozīmīgas ietekmes uz cilvēku prātiem un sirdīm, tad kāpēc notiek tāda cīņa par ietekmi pašos medijos? Pie augstās mediju brīvības Latvijā, un nemainīgajiem Krievijas plāniem vairot savu ekonomisko un politisko ietekmi Latvijā, ir vitāli svarīgi zināt, kas stāv aiz konkrētiem medijiem. Bez rezultātus negarantējošajām „maigas varas" iniciatīvām, Krievijai ir visai konkrēti formulēti mērķi attiecībā uz Latvijas tranzītu, ostām un enerģētikas sektoru. Jo vairāk vietējo Latvijas mediju nonāks tiešā vai netiešā Krievijas varas ietekmē, jo vieglāk mums būs ieskaidrot, ka jaunais sašķidrinātās gāzes terminālis Rīgā ir jābūvē ar Krievijas kompāniju palīdzību, un Latvijai ir jāpiedalās nevis Visaginas, bet Kaļiņingradas atomelektrostacijas veidošanā utt. Konference Narvā ir labs atgādinājums, ka cīņa par prātiem uz sirdīm nav beigusies, tā tikai maina formu un pielāgojas jaunajiem apstākļiem.

Andis Kudors Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors