Droši vien ir kāds svarīgs iemesls, kāpēc Ziemassvētki šogad šķiet nākam par strauju, taču neesmu to vēl atšifrējusi
Varbūt vienkārši gribas vismaz pāris baltu, skaistu ziemas nedēļu, kurās vēl nav nekādu pirmssvētku kārdinājumu, nekādu cukursaldo dziesmiņu, piparkūku siržu, skuju smaržu un karstvīna skurbuma. Vienkārši skaistas nedēļas, kurās kalendārs un pasaule neko nediktē, nelūdz un negaida. Skaistas nedēļas, kurās ir tik daudz klusuma, cik nepieciešams, lai atgūtu dzirdi.
Piemēram, ģeniālais klavierdīdītājs Vestards Šimkus, kas šonedēļ ir pastāstījis mums savas pirmssvētku pārdomas, ies tieši mežā! Vilkatīga vēlme pastaigāt pa naksnīgo piesnigušo piemājas mežu ir viņa ceļš uz mieru. Un uz Ziemassvētkiem. Jo tie viņam ir Jēzus piedzimšanas svētki, par kuriem grūti iedomāties vēl ko mierpilnāku, ja jau reizē ar Dieva dēlu piedzimst oriģinālākā no pasaules idejām: «Mīli savu ienaidnieku!»
Vestards stāv šajā miera salā un izbrīnīts jautā: ko svin tie, kam Ziemassvētki nenozīmē to pašu, ko viņam? Skaidrs, ka Vestards jau zina daudzas atbildes. Bet visām šīm atbildēm viņam ir pretjautājums – vai tās atnes mieru? Vai nenāk kopā ar steidzīgo «nav laika» un neatņem ikdienai jebkādu noturīgu un izteiksmīgu garšu, nokrāsu un smaržu, nu, kaut vai smaku? Vestards nedala padomus, kad, ko un kā katram no mums svinēt, viņš vienkārši pajautā un pats dodas naksnīgajā meža klusumā, jo viņa personīgā atbilde gaida tur.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.