“Diena” un demokrātija

Laikraksta iznīcināšana ir modelis arī Latvijas valsts noārdīšanai

Bijušais LPSR VDK augsta ranga priekšnieks Juris Savickis ir pārliecināts, ka Viesturs Koziols «sakārtos» Dienu, lai tā «kļūst objektīvāka, pareizāka avīze». Vērtēdams Dienas nonākšanu it kā Koziola īpašumā, Savickis Latvijas radio 6.augustā paziņoja, ka līdz šim tā aizstāvējusi «ne Latvijas tautas, ne Latvijas valsts», bet gan «pavisam citu valstu intereses mūsu valstī». Čekas veterāns ir sašutis: «Nu, cik tad var zākāties par Latvijas tautu!»

Nav šaubu, ka bijušajam KGB virsniekam ir savi stingri uzskati par «pareizo» kārtību valstī. Iespējams, ka ir arī politiskas ambīcijas – varbūt pat iedomājas sevi par tādu kā «Latvijas Putinu». Abi pieder elitārajai čekistu – gāzinieku brālībai. Putins jau ir Krievijas vadonis, bet Savickis ir tikai gāzes kompānijas Itera Latvija prezidents un Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs. Nudien, «cik tad var»!Nevar iedomāties, ka čekists (pats Putins ir pateicis, ka «nav tāda jēdziena kā bijušais čekists») varētu kļūt par Latvijas valdības vadītāju?

Vēl tikai pirms gada nebija iedomājams, ka Savickis Latvijas tautas vārdā dotu uzdevumus presei. Tagad viņš (tāpat kā Šlesera draugs Koziols) ir viens no apvienības Par labu Latviju! (PLL) dibinātājiem un nopietni gatavojas pēc vēlēšanām pārņemt valsts varu kopā ar Saskaņas centra Urbanoviču, kurš ir atklāti pasludinājis, ka veidošot pavisam citu Latvijas valsti – no Krievijas politiski un ekonomiski atkarīgu «trešo republiku». Varbūt Savickis nekļūtu arī par šīs jaunās valsts premjerministru. Taču necik sen neviens nopietns politiķis nebūtu arī uzdrošinājies paziņot, ka Latvijas Republikas vietā taisīšot pilnīgi citu. Pēdējā gada laikā ar Dienu notikušais ir modelis tam, ko var izdarīt arī ar Latvijas valsti – soli pa solim noārdīt un aizstāt ar pavisam citu.

Ja arī valsts ir «uzņēmums», kā savulaik postulēja Andris Šķēle (un kā pret to vienmēr attiecies kopā ar citiem šā «uzņēmuma» apsaimniekotājiem), tad galvenā atšķirība ir tikai lielums un struktūra. Taču, līdzko iegūta kontrolpakete, princips būtu tas pats – pa vienam vien nomainīt cilvēkus atslēgas pozīcijās ar savējiem, kuri ir gatavi darīt, ko viņiem liek. Ar nosacījumu, ka sabiedrība par to klusē. Tāpēc preses apklusināšana ir obligāts priekšnoteikums.

Mēģinājumi iznīcināt Dienu pastāvīgi notikuši teju kopš tās pirmsākumiem, taču tas izdevās tikai tad, kad ekonomiskās krīzes iespaidā sabruka arī reklāmas tirgus un laikraksta neatkarības galvenais aizsargvalnis – finansiāla neatkarība. (Ironiski, ka tie, kuri bija noveduši valsts ekonomiku līdz sabrukuma robežai, izmantoja pašu radīto «krīzi kā iespēju». Ironiski, ka Dienas likvidators atkal ir Koziols, kas jau 1995.gadā piedalījās mēģinājumā iznīdēt Dienu ar šim mērķim uztaisītu avīzi Labrīt, kas drīz vien bankrotēja.)

Līdztekus notiek sabiedrisko mediju, pirmām kārtām LTV pārņemšana. Tās vadītājs Edgars Kots ir aizlaikus izdarījis svarīgāko – iztīrījis Ziņu dienestu no «neobjektīvajiem» žurnālistiem, un nu viņa galvenā rūpe ir izdomāt, kā atņemt skatītājiem iespēju pirms vēlēšanām vērtēt politiķus atklātās un godīgās diskusijās. ZD vadītājs Mareks Gailītis, kā nupat dzirdam arī no LTV dzīlēm, nevis tikai nojaušam no redzētā ekrānā, liek žurnālistiem taisīt sižetus par PLL aktivitātēm. Bet Nacionālā radio un televīzijas padome ar tās priekšnieku Ābramu Kleckinu priekšgalā mēģina diktēt LTV pirmsvēlēšanu programmu saturu.

No politbiznesmeņu naudas un ietekmes neatkarīgu dienas laikrakstu Latvijā vairs nav. Lielākās komerctelevīzijas īpašnieks atklāti paziņojis, ka netēlošot «demokrātu», un atdevis ētera laiku PLL kampaņas veidotājiem. Notiek līdz šim it kā abstrakti skanējušo tēžu pārbaudīšana ar īstenību – ka demokrātija ir trausla un nav neatgriezeniska; ka bez brīvas preses nevar būt brīvas un demokrātiskas sabiedrības; ka vēršanās pret preses brīvību iznīcina demokrātijas pamatus.

Un tomēr ir grūti noticēt acīmredzamajam, ka tas tiešām notiek. Gribētos domāt, ka tā nevar notikt, tāpēc gan jau beigās atkal būs labi, proti, sliktāk nebūs.

Taču nu jau arī starptautiskas organizācijas uzskata, ka preses brīvība Latvijā nopietni apdraudēta. Pirmo reizi Saeimas vēlēšanu vēsturē Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) uzraudzīs medijus Latvijā pirms vēlēšanām un to laikā. EDSO ziņojumā par situāciju Latvijā secināts, ka īpašas bažas radot skaidrības trūkums par patiesajiem mediju īpašniekiem un vadošo komerctelevīziju, radiostaciju un laikrakstu sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem un politiķiem. Tāpēc nepieciešama «visaptveroša un neatkarīga» mediju uzraudzība. Patiešām demokrātiskās valstīs EDSO to nedara.

Savukārt starptautiskā neval­stiskā organizācija Freedom House (FH), kas pēta politisko un pilsonisko tiesību ievērošanu pasaules valstīs, gadskārtējā ziņojumā par preses brīvību samazinājusi Latvijas reitingu vēl par trim punktiem un kā galveno iemeslu min «liela laikraksta necaurskatāmu pārdošanu» pērn.

Kopš 2005.gada, kad Latvija FH preses brīvības reitingā ar 17 punktiem bija 28.vietā pasaulē, tā šogad noslīdējusi līdz 55.vietai ar 26 punktiem un, kaut gan joprojām ir to valstu grupā, kurās prese tiek vērtēta kā brīva, atrodas nu jau pavisam tuvu 30 punktu robežai, aiz kuras ir valstis ar «daļēji brīvu» presi. Dienas iznīcināšana un sabiedrisko mediju politiska pakļaušana nepaliks nepamanīta. Acīmredzot nākamgad Latvija vairs nebūs tajā pašā kategorijā, kurā ir vairākums pasaules demokrātisko valstu.

Savicka, Šlesera, Koziola un pārējo kremlinu komanda tikusi biedējoši tālu valsts demokrātisko pamatu ļodzīšanā. Viņu uzvarai, kā to pateicis klasiķis, pietiktu vienkārši ar to, ka gana daudz labu cilvēku nedarītu neko. 40 procenti vēlētāju, kuri vēlēšanās nepiedalīšoties vai nezinot, par ko balsot, būtu gana daudz.

Taču vēl ir laiks, lai atskārstu, ka demokrātija arī Latvijā nav neatgriezeniska. Šoreiz ir, ko zaudēt. Varam pazaudēt savu valsti.