Par labu tekstu mēdz sacīt, ka tas ir garšīgs. Par šo pirmsjāņu žurnālu es teikšu, ka tas ir ne tikai izgaršojams, bet arī sadzirdams, saošņājams un noteikti – krāsains
Jā, jā, nepārteicos, iekustināsim visas maņas. Jūs dzirdēsit, nākamajās lappusēs ir vietas, kas skan. Smeldzīgi – mūžam aizsmakušā Līvu rūcēja Groduma Dzimtā valoda, jo pats latviešu Kokers šobrīd cīnās par dzīvību. Bet katru no jums lūgšu parūpēties, lai līganas un dzidras ieskanas mūsu ieteiktās Līgo dziesmas.
Vai tipogrāfijas krāsa, kas vēdī jums pretī no jaunā Ir, varētu atbilst latvieša smaržas ideālam? Starp pirmā sociālantropoloģijas maģistru izlaiduma pētījumiem ir arī jaunatklājumi par mūsu deguniem – izrādās, visvairāk mīlam svaigumu.
Siekalas saskrien mutē, lasot par kaņepju alu, «balto pelīšu» izcilo garšu un sarkanā āboliņa aromātu, tas iekārdina pat tādu alus nedzērāju kā mani. Tiesa, uz alus baudīšanu reti kurš jāskubina, tāpēc mēs šoreiz atradām īstu retumu – cilvēku, kas spēj par saviem garšas piedzīvojumiem arī tik pat smeķīgi pastāstīt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.