Kaimiņš: lai tās sliekas iznāk laukā

Pirmais Saeimas deputāts – videoblogeris aicina vēlētājus nevis vērot šovu, bet pieslēgt savas smadzenes politikai

Intervija ar Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu par darbu parlamentā, populismu, PR un vēlētājiem doto solījumu izpildi. Saruna notika vēlā 12.decembra pēcpusdienā – dažas stundas pirms Kaimiņš iesaistījās inicidentā Vecrīgā, kas noslēdzās policijā. Publicējam īsinātu intervijas tekstu.

Kādēļ nolēmi startēt vēlēšanās un kādēļ šīs partijas sarakstā?

Saraksti bija jāiesniedz līdz 5.augustam un, šķiet, 3.augustā man [radio raidījumā] “Suņu būdā” bija Šlesers. Un Šlesers teica, ka viņš grib atgriezties politikā. Es sapratu – ja Šlesers atgriezīsies, es braukšu prom, jo tad man nav ticības vairs šeit nekam.

Kāpēc Reģionu apvienība? Tāpēc, ka tā bija vienīgā partija, kas mani uzrunāja. Es par politiku sāku [radio raidījumā] daudz runāt – par visādām netaisnībām, kas notiek mūsu valstī. Kā katalizators visam bija “Maximas” traģēdija un vienaldzība no sabiedrības puses jau pēc mēneša. Tad vēl šī visa, manuprāt, naudas izšķērdēšana par Latvijas Radio 5.kanālu. Es sapratu, neviens neko nedarīs – visiem jau ir labi tā, kā ir.

Pēdējie pilieni bija Šlesers ar Godmani. Mana motivācija bija nebraukt prom, skatoties, ka šādi kungi atkal kandidē, dēļ kuriem mans brālis dzīvo ārzemēs, dēļ kuriem mana māte nodzīvoja Anglijā, dēļ kuriem ir vēl 300 tūkstoši izceļojušo latviešu. Visi šie treknie gadi, viss tas ārprāts! Ja viņi vēlreiz iet iekšā ar tīru sirdsapziņu, tad atvaino man – es negribēju pamest vēl [Latviju]. Vēl ne. Tāpēc [nolēmu] izšaut šo kārti. Ja šie kungi, kaut viens no viņiem, tiktu [Saeimā] iekšā – es domāju, mūsu valstij būtu grūtāk vēl piecpadsmit reizes.

Kā vērtē Reģionu apvienības programmu? Esi ievēlēts no šī politiskā spēka, faktiski ievedis šo partiju Saeimā, vai apņemies arī izpildīt visus programmā paustos solījumus?

Šobrīd tā ir lielākā Latvijas reģionu apvienība, lielākais partiju kopums vispār Latvijā. Deviņas partijas kopā, ap 3000 biedru. Es neesmu Reģionu apvienības biedrs. Tāpat kā Godmanis nebija partijas biedrs, vienkārši kandidēja.

Es izteicu saviem vēlētājiem [piedāvājumu] – trīs punktus, ar kuriem nodarbošos. Pirmais punkts – “Maximas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas nodibināšana. Otrais punkts – lobiju likums. Par to, ka šī lieta jau desmit gadus tiek atlikta un atlikta un atlikta. Trešā lieta – par decentralizāciju Latvijā, kas, manuprāt, ir aiz trejdeviņiem kalniem. Pirmo lietu esmu izdarījis. Ir mēnesis pagājis un pirmā lieta ir izdarīta.

Tev bija doma izveidot komisiju un vienalga ko tā dara?

Nē, man nebija tāda doma, es arī kandidēju uz komisijas priekšsēdētāja amatu. Esmu piedāvājis plānu, pēc kura vajadzētu strādāt šai komisijai. Komisijai jābūt [balstītai] uz atklātības principiem, jābūt plaša līmeņa paneļdiskusijām ar un par cietušājiem un iesaistītajām personām, te nav jābūt slepenības plīvuriem. Ja ir kāda prokuratūras informācija, ko nedrīkst izpaust, protams, to skata slēgti, bet runājot ar prokuratūru – viņi teica, ka viņiem nav īpaši ko slēpt.

Šobrīd priekšsēdētājs ir [partijas “No sirds Latvijai” pārstāvis] Baloža kungs, kurš, cik saprotu, akurāt ir piekritis manam uzstādījumam par atklātību. Es to redzu tā, ka ir jābūt video strīmingam no komisijas sēdēm. Vēl es piedāvāju īstenot pārējo sava plāna daļu, ir jābūt trijiem [darbības] blokiem. Kas noveda pie šīs traģēdijas. Kas ir jādara, lai tā nebūtu. Un iesaistīto pušu – cilvēku, glābēju stāsti par to, kas viņiem šobrīd traucē strādāt. Zolitūde – tā nav tikai “Maxima”, tā ir visas Latvijas milzīga problēmu gūzma, jo šeit ir ļoti daudzas puses iesaistītas. Ir iespēja lauzt šo stereotipu, ka neviena parlamentārā izmeklēšanas komisija nekad neko nav izdarījusi. Bet tas ir atkarīgs no priekšsēdētāja, jo viņš virza darba kārtību. Mana lieta ir piedāvāt.

Bet kā tu pats saskati to šobrīd?

Mēs ar deputāti Regīnu Ločmeli iesniedzām deputātiem šo lūgumu, ka vēlamies izveidot komisiju. Tagad ir jau otro reizi pārvēlēta komisijas vadība. Es nevaru skriet laikam pa priekšu. Mums ir bijusi tikai viena komisijas sēde, kur bija atnācis prokuratūras parstāvis, cilvēki iepazinās. Es zinu tikai to, ka no 12 komisijas locekļiem dažiem šī lieta vispār nav svarīga. Viņi tur ir tikai tāpēc, ka kādam no partijas jānāk. Tas, manuprāt, ir ļoti bēdīgi.

Tas ir bēdīgi, bet kā tu tagad, kad esi mazliet apbružājies Saeimā, redzi – vai savu mērķi attiecībā uz “Maximu” varēsi īstenot, izpildīt savus vēlētājiem dotos solījumus?

Tu mani tagad mēģini iemest šajā teikumā: tu ceri, tu solīji un gala rezultātā mēģināsi uzrakstīt, iespējams, ka tie ir tukši vārdi, populisms, bla, bla, bla. Esmu to jau atklausījies. Vienīgais, ko varu darīt – rādīt, kā tās lietas notiek, ja manī neklausās. Mans uzdevums bija piedāvāt variantu, esmu to izdarījis. Ja manos ieteikumos neklausās, tad man atliek vienīgi veikt paralēlu izmeklēšanu. Tāpēc es saku – laiks rādīs, mēs esam [komisijā] tikai vienreiz satikušies.

Ko domā ar paralēlo izmeklēšanu?

Paralēlā izmeklēšana – tad es eju pēc sava plāna visam cauri.

Kā praktiski to darīsi? Tev ir arī deputāta pienākumi… un suns.

Manuprāt, tu mani uzskati par muļķi. Šis plāns netapa man ar suni. Mēs divatā ar suni nesēdējām un nedomājām, kā taisīsim izmeklēšanas komisijas plānu. Man ir speciālisti, eksperti, savas jomas profesionāļi, kas ir iesaistīti šajā projektā un ar kuriem kopā esmu šo plānu izstrādājis.

Kas ir šie speciālisti?

Es varētu nosaukt vienu cilvēku pagaidām, viņu sauc Atis Zakatistovs. Man ir svarīgi ņemt vērā starptautisko pieredzi jau notikušās traģēdijās. Pēdējā bija Ontario 2012.gadā, tur arī sabruka lielveikals. Bija parlamentārā izmeklēšana, sabiedrībā viss atspoguļots, visa informācija ir pieejama. Pēc tādiem motīviem vajadzētu strādāt.

Par pārējiem diviem solījumiem vēlētājiem. Esi jau pats sācis rakstīt lobiju likumu vai varbūt iepazinies ar to, kas jau ir sagatavots?

Jā, esmu iepazinies ar to visu. Kā piemērs – es domāju, ka tas ir nepieņemami, ka Andris Šķēle pārstāv mūsu valsti oficiāli ar prezidenta padomnieku [Aivi] Roni Baltkrievijā. Tas ir vistīrākais lobijs.

Runāju ar tiesībsargu Juri Jansonu. Viņam bija konference tieši par lobiju likumu. Tur ir gan KNAB, gan iesaistītās puses – atsitās pret Saeimas pieņemtajiem likumiem, ka šobrīd tas [lobija likums] nav vajadzīgs. Es uzskatu – tāpēc, ka nav izdevīgi kādam, lai tas [likums] būtu. Domāju, ka es to noteikti darīšu, šo lobija likuma izstrādi līdz galam – lai tas nav tāds, kāds ir [izstrādāts] KNAB. Tas ir švaks, tjap, ļap. Ar tiesībsargu Juri Jansonu esmu runājis, ka mēs apvienosim spēkus, strādāsim kopā.

Tu ar Jansonu vai vēl kāds palīdzēs?

Es atvainojos, esmu mēnesi Saeimā un jau esmu sācis kārtot šos jautājumus. Ir pagājušas trīsdesmit dienas! Jūs mani apsēdināt šeit pie galda un runājat tā, it kā es būtu Latvijas lielākais ļaunums. Jūs šobrīd atklātā veidā ņirdzat par mani.

Es atvainojos, centīšos būt jaukāka un laipnāka. Kas šo likumu gatavos?

Es vēl nezinu. Es saku, ka es tam ķeršos klāt. Man bija divi punkti. Jūs man tagad par trešo punktu prasīsiet? Par decentralizāciju?

Tieši tā.

Vispār neko nevaru pateikt, neesmu tam ķēries vēl klāt. Tikai zinu, ka nav visām valsts galvenajām institūcijām jābūt Rīgā. Tikpat labi lauksaimniecības ministrija var būt Jelgavā un Kultūras ministrija – Cēsīs. Punkts.

Kāds ir mērķis?

Mērķis ir atdzīvināt reģionus. Mums reģioni ir tukši, mums viss ir četrās pilsētās – Rīgā, Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī. Laukos cilvēku nav, viņiem nav naudas tur kaut kur, Dagdā. Viņš aizbrauc uz Rīgu, Rīgā nevienam nav vajadzīgs, un viņš aizbrauc prom. Viss. Atpakaļ vairs nebrauks. Tā rodas tie 300 tūkstoši [aizbraukušo].

Ko darīt vēl? Pašvaldībām vajadzētu mēģināt atrast tos saucamos sēklas līdzekļus maksājumiem cilvēkiem, kas dzīvo reģionos. Pieņemsim, ir zvejnieks Mērsragā, kuram vajag vinču un viņam vajag 400 eiro. Viņam nav kur tos dabūt, vajag ņemt sms kredītu. Šajā brīdī vajadzētu būt pašvaldībai, kas to naudu iedod – viņš pēc tam to atdod, nevis 460 vai 470 eiro. Tādā veidā mēs jau palīdzētu šim zvejniekam Mērsragā.

Kāpēc es tik detalizēti prasu – gribu saprast, kā domā to Saeimā panākt? Jo līdzšinējās aktivitātes vairāk vedina domāt, ka tu staigā ar kameru un pretnostati sevi visiem pārējiem, tev nav īsti sadarbības partneru. Lai atrisinātu jebkuru no šiem jautājumiem, ir nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts. Ar ko kopā tu varētu strādāt, lai panāktu šo iniciatīvu atbalstu?

Redziet, vakar bija budžeta pieņemšana un mēs – jā, atrodamies opozīcijā. Mūsu frakcija budžetu neatbalstīja, vēl neatbalstīja “Saskaņa”, neatbalstīja NSL [“No sirds Latvijai”]. Lai kā mēs sparojamies pretī, vairāk kā 30 [balsis] mums nevar būt. Līdz ar to arī tika pieņemts šis budžets.

Ja tu prasi, ar ko tad es varētu sadraudzēties, lai šīs lietas risinātu – es neesmu par to domājis, jo es nekad nevarēju iedomāties, ka politikā, pieņemsim, bija Regīnai Ločmelei – Luņovai un Kaimiņam [ideja] par “Maximas” izmeklēšanas komisiju, bet to [komisiju tagad] vadīs kāds no NSL. Līdz ar to man sanāk strādāšana kopā ar NSL par “Maximas” lietu.

Savukārt par lobiju lietu – es tev nevaru pateikt. Tur ir jāiet klāt, jājautā katram atsevišķi, nevis frakciju vadītājiem… Jo kā [veselības ministrs] Guntis Belēvičs stāstīja par Mamedova lietu [valsts pārāk dārgi nomā ātrās palīdzības mašīnas], ministrs saskaitījis, ka iespējams ietaupīt 6 miljonus, viņš ir [problēmu] pacēlis gaisā, visas tās sliekas izlien uzreiz ārā, kas stāv aiz Mamedova. Tur izlīda ārā uij, ku daudz! Mēs par to runājām “Suņu būdā”, no turienes arī tēze par sliekām. Un “Maximā” mēs arī redzēsim tās sliekas – kas, ko, kā negrib vai grib redzēt. Par lobiju likumu – būs tieši tas pats. Svarīgākais, lai sabiedrība iesaistās. Ja sabiedrība būs kūtra, kā vakardien skolotāju piketā pie Saeimas, tad nekas nemainīsies. Jo tā klusā [balss] ū-u-u-u-u… Divsimt skolotāji stāv pie Saeimas u-u-u-u (klusi ūjina). Tu ej garām, saki – skaļāk! Ā-a-a-a!

Latviešu mentalitāte.

Latviešu mentalitāte. Tā arī viņi nevarēja parunāt kaut vai tik skaļi, kā mēs tagad ar tevi runājam. Šī ūjināšana ir jāpārtrauc! Ja gribi, lai tev pieliek pie algas, tad ej un pieprasi to, nevis ū-u-u-u. Un vēl, uzmini, cik ilgi viņi vakar piketēja?

Stundu, divas?

32 minūtes, manuprāt!

Tāda ir politika – ja tev nav 51 balss, tad nevari lemt. Vai esi gatavs iestāties par savām idejām, sagatavot šos likumprojektus un arī panākt atbalstu? Vai spēsi runāt vienlīdzīgi ar šiem politiķiem – tā, lai viņi nobalsotu par šīm idejām?

Es vēlreiz saku – ja nenobalso, mēs pēc tam [Kaimiņa videoblogā] redzam, kāpēc viņš to nav darījis. Ja sabiedrība tiks iesaistīta, tas netiks noklusēts. Nebūs tā, ka mēs tagad iesim uz žurnālu “Ir” vai žurnālu “Santa”, vai uz LTV vai Latvijas Radio un par to runāsim – nē! Mēs runāsim katrs pats savā medijā, mēs katrs esam staigājošs medijs. Ja mēs tā gribam, mēs paņemam telefonu un nofilmējam, liekam iekšā! Vienalga kur, mēs to varam. 21.gadsimts. Tā lieta arī strādā. Uzmini, cik daudz tagad cilvēki pa Saeimu staigā ar kamerām?

Divi?

Trīs. Bondars arī staigā. Regīna Ločmele – Luņova arī staigā. Kāpēc? Tāpēc, ka tā lieta strādā.

Visus “Artusa kameras” ierakstus neesmu noskatījusies, bet tajos, ko redzēju, ir sajūta, ka tu vienkārši uzstājies ar savu runu – pēdējais piemērs bija Cilvēktiesību komisijā – un patiesībā nemaz negaidi atbildes. Jautājums, ko tad tu Saeimā dari, ciktāl to varētu raksturot vienkārši kā populismu, vienkārši cel savus reitingus – saki, ka šeit visi ir muļķi un negrib strādāt?

Šīs te runas iespaidā 230 tūkstoši tika noņemti no LR5 budžeta. Iepriekšējā sasaukumā viņi par to runāja gadu… Es saprotu, ka tas jums neko nenozīmē, bet man tas liekas liels panākums, no 700 tūkstošiem izšķērdētas naudas dabūt naudu atsevišķai Latgales stacijai.

Es redzu, ka Cilvēktiesību komisijas locekļi skatās šos materiālus. Viņi saprot – ja grib kaut ko mainīt, kas viņiem līdz šim nav izdevies, tad varbūt caur šādu neordināru veidu to var izdarīt. Un redzi, divdesmit četru stundu laikā tā lieta notika.

Man šķiet ļoti būtiski jautājumi, ko uzdevi. Tas, kas man nepatika – ka tu nemaz nemēģini sagaidīt atbildes. Varbūt citādākā veidā – mierīgi, neuzbrūkot cilvēkiem, to varētu risināt.

Tur jau vairs nav ko runāt, jo atbildes ir skaidras. To nav. Viņiem [NEPLP, sabiedrisko mediju vadībai] ir pieprasītas analīzes, viņi nespēj tās atnest aptuveni jau četrus mēnešus. Viņi izvairās no šīm atbildēm un tāpēc arī ir šī emocionālā runa. Cilvēki ir gadu strādājuši un tas nav sanācis, tu parunā piecas minūtes un tad pārējiem cilvēkiem «atverās». Šī te kulturālā politikas valoda – saka vienu, domā otru…

Tu tā nesaki nekad?

Es saku visvisādīgi, bet kad tu pasaki ar emocijām… varbūt tas ir tieši tas, kas tur šobrīd ir vajadzīgs.

Vai ir kādas lietas, ko esi šajā īsajā laika periodā iemācījies – kas strādā, bet ko varbūt nevajag darīt? Redzot, kā cīnījies par “Maxima” komisiju, kā jūs mēģinājāt panākt savu vadību, te tomēr arī bija liela nozīme tam, vai tu spēj sarunāt ar šiem politiķiem par to, kurš vadīs, vai nespēj. Vai tu esi pavisam dziļā opozīcijā vai, piemēram, kā Sudrabas partijas pārstāvji, tomēr tiek pie dažādiem amatiem.

Es tev izstāstīšu, kā ir. Kāpēc Sudraba tiek un LRA netiek. Tāpēc, ka ļoti iespējams ir notikusi aizmuguriska vienošanās ar ZZS un varbūt Sudrabas partija vairs nav opozīcijas partija, pieņemsim. Tā ir tāda viela pārdomām.

Nākamā lieta, kāpēc es nekļuvu par [izmeklēšanas komisijas] priekšsēdētāju? Tāpēc, ka patiesībā koalīcijas partijām sākotnēji bija plāns atbalstīt mani, jo viņi saprata – šitais tirliņš netiks galā, viņš aizrīsies un būs izblamējies LRA, i pats Kaimiņš un mēs būsim divus zaķus nošāvuši ar vienu šāvienu. Visi būs priecīgi, viņiem neviens vairs netraucēs, varēs turpināt savas ģēlas bīdīt. Bet, kad parādījās šis plāns [komisijas darbam], tad šīs koalīcijas partijas savus balsojumus mainīja. Kaut gan iepriekšējās 10 minūtēs bija teikušas, ka balsos par Kaimiņu. Tā ir ļoti svarīga informācija, jo viņi saprata, ka varētu arī būt, ka džeks tomēr tiek galā un tad tās sliekas būs parādītas. Tagad ir tā, ka tur ir iekšā šobrīd cilvēki, kuriem nebija [rīcības] plāna vispār.

Savelkot kopā, kādi ir kopējie iespaidi politikā – ir tā, kā domāji un rēķinājies?

Ir vēl trakāk. Tur Saimā vajag vēl vismaz desmit Kaimiņus.

Ar kamerām?

Ar kamerām, ar enerģiju, ar visu to, ko dara jau tas pirmais Kaimiņš.

Tu šādā pašā veidā turpināsi visus četrus gadus?

Man jautā cilvēki, vai es neizdegšu. Jau mēnesis ir pagājis. Nu, paskatīsimies. Es domāju, ka atbalsts no cilvēku puses ir gaužām liels. Bet es vēlreiz lūdzu cilvēkus iesaistīties politiskajos procesos, jo mēs esam pārāk maza valsts, lai to pārvaldītu vienkārši 100 ievēlētas amatpersonas.

Kas ir tavs etalons politikā, kam tu gribētu līdzināties? Politologi ir piesaukuši salīdzinājumu ar Žirinovski.

Klausies, man nepatīk šis te viss. Ko tu īsti gribi – mani kā muļķi atspoguļot? Esmu noguris no šiem jautājumiem. (Kaimiņš sadusmojas, vēlas pārtraukt interviju, zvana “Ir” galvenajai redaktorei, tad nolemj tomēr sarunu turpināt – red.)

Man nepatīk, ja mani ar kādu salīdzina. Tas ir tāpat kā, ja aktierim pajautā – kāds aktieris tu gribētu būt?

Galvenā doma, par ko šī intervija ir – kādi ir tālākie plāni un vai esmu sapratis, kur esmu nokļuvis. Jā, es esmu vilku barā un, jā, es satraucos par savu drošību, dažkārt arī tā ir, protams.

Galvenais jautājums – vai tu šajā vilku barā turpināsi cīnīties vai iemācīsies kaukt tā kā visi?

Nē, es to jau esmu pateicis – ja man tā ir, tad, lūdzu, nobrauciet mani ar mašīnu. Ja redzat mani uz ielas, tad brauciet virsū. Jums nebūs nekādi sodi. Es reāli atļauju – brauciet man virsū, ja esmu sācis taisīt šos ū-ū-ū, esmu kļuvis par mega labo foršo draugu visiem tur… Nu, tad droši.

Nav mērķis taisīt šovu. Saproti, esot tur iekšā, arī šīs trīs lietas, ko es nosaucu [kā mērķus], man arī pagrozījās. Teiksim, vakardien, kad pieņēma lēmumu, ka atņems šo LR5 budžetu, man bija tāds – wow, var izdarīt, var! Viņi tur gadu bija mocījušies un ar to [manu] emocionālo runu, tas strādā. Tāda milzīga uzvara. Es saprotu – ar visu to “Maximas” komisijas [vadības] pārvēlēšanu, lai viņi tur ņemas! Es esmu izdarījis visu, esmu iedevis plānu, lūdzu darbojieties. Ko tad vēl man darīt? Es taču nevaru nolikt mandātu, manā vietā nākamais laikam ir Plēpis – iedomājies, Plēpis iekšā! Naudu es varu nopelnīt citur, ne par piķi ir runa. Tad nāca jaunas ziņas, kas būs ar to Latvijas Radio [5.kanāla atņemto finansējumu] tālāk, jo mums Latvijā ir likums, kurš aizliedz ierēdnim atņemt naudu. Tulkojumā tas ir tā – iedod mērkaķim granātu un tu nedrīksti viņam to atņemt, jo tas būtu mērkaķa tiesību pārkāpums, un viņš staigā ar to granātu.

Vai tu pieļauj iespēju, ka varētu strādāt koalīcijā?

Šo jautājumu man uzdod, jā. Ar to koalīciju, kuru vienmēr esmu nolicis. Viņi jau paši tur tajā koalīcijā – tur nav trīs partijas, bet kādas astoņas. Tajās trijās ir pa frontēm sadalīts.

Vēlreiz saku, pa šo mēnesi… esmu divās komisijās. Pirmās [Cilvēktiesību] komisijas izvēle man bija par godu izšķērdības ārprātam LR5 un otrā [Pilsonības, migrācijas lietu] komisija – par tiem cilvēkiem, kas par mani balsoja ārzemēs. Tie ir jaunie cilvēki. Tie ir “Suņu būdas” skatītāji, kuri brauca gabalu uz iecirkņiem un balsoja par mani. Kad es vaicāju komisijas vadītājam Latkovskim (NA), kurā [Pilsonības komisijas darba kārtības] prioritārā režīmā ir jaunie brīvvalsts laikā emigrējušie cilvēki, [viņš atbildēja, ka] tas ir viens no mūsu punktiem. Tam vajadzētu būt galvenajam! Ir 300 tūkstoši aizbraukuši, pagājušā gadā vēl 20 tūkstoši. Neviens ar viņiem nerunā. Šie cilvēki neiet uz tiem latviešu namiem [ārvalstīs], neies pie tiem pensionāriem, viņiem ir cits smadzeņu vilnis. Tas man pa šo mēnesi ir pamainījies – es sapratu, ka te [valstī] ir baigi kaut kas jāmaina! Viņi [aizbraucēji] ir no reģioniem. Varbūt, ja mēs sakārtotu šo sēklas naudu [biznesa sākšanai], ka viņš var atbraukt… Tagad pa tiem gadiem viņi jau zina, kā taisīt biznesu, viņi vairs nav nabadziņi, viņiem ir zināšanas – kā. Ja mēs viņus spētu šeit adaptēt, lai viņi mūs pamāca, kā tos apkārtējos no reģioniem [atgriezt Latvijā]. Viņiem jau šeit mēnesī vajag 1000 eiro, nevis 4000. Tur Anglijā tev vajag 4000, bet tāpat tev paliek 1000.

Mēs [LRA] tiešām esam tādā mega opozīcija – ellē ratā, tā sanāk. Mums nav vispār neviena amata Saeimā. Nekā mums nav, nevienas komisijas vadītāja, ne vietas prezidijā. Visiem pārējiem ir. Runā, ka drīzumā viņi varētu nākt ar šādu piedāvājumu – draudzēsimies, Kaimiņ! Tā varētu būt. Tāpēc, ka viņi sāk… es domāju, ka drīz būs deguma smaka. Esmu pārliecināts par to.

Kāda būs tava rīcība?

Es nezinu, paskatīšos, kas, ko, kā. Lai tās sliekas iznāk laukā. Paskatīsimies! Ir kaut kas tāds, kas nekad nav bijis [Saeimā līdz šim, deputāta video blogs]. Galvenais to visu ir gudri nesačakarēt, jo sačakarēt ir viegli. Man priekš sevis ir uzdevums, lai cilvēki neskatītos uz to kā uz šovu, bet pieslēgtu savas smadzenes. Jo, protams, ir interesanti skatīties, kā Kaimiņš kaut ko tur trollē un uzdod jautājumus vai rāda – ko un kā, bet tā visa pamatā jau ir doma – davai, mainām valsti, davai, beidzam šo te. Mēs esam jauni, mums nav tajās vecajās sliedēs jāiet.

Ciktāl tu apņemies īstenot savas partijas programmu?

Partijas programmā man nav pretrunu, patiesībā esmu piedāvājis tikai vēl klāt šīs trīs lietas, kas nebija partijas programmā. Cik tālu es taisos īstenot – nu, tas ir kaut kāds jautājums uz zacepku?

Jā, «kristīgās vērtības ir veselīgas sabiedrības un atbildīgas politikas pamats».

O, Kaimiņš nav konkrēti par kādu konfesiju, ka kristīgās vērtības tagad un arābi – nē un nē.

Tu piekrīti tam, ka kristīgās vērtības ir atbildīgas politikas pamats?

Ja kristīgajās vērtībās ietilpst tas, ka laulībai jābūt starp vīrietu un sievieti, tad – jā, jo es esmu ne tā kā Rinkēvičs, ka vajag precēties Latvijā gejiem. Es tomēr uzskatu – viņi var sarakstīties, šie pāri, bet precēties viņiem nevajadzētu. Bet ja tur ir iekšā kaut kādi baznīcas kanoni, tad nē.

Vēl programmā ir tautas vēlēts prezidents. Vai to arī atbalsti, redzot kaut vai to pašu lielo atbalstu Lembergam kā premjera kandidātam?

Tas ir viens teikums – tautas vēlēts prezidents, bet ir jābūt noteikumiem, kāds viņš ir. Mēs nesen rakstījām šo piedāvājumu. Viņam ir jābūt no 40 gadiem nevis 27, piemēram, viņš var būt vai nu vīrietis vai sieviete, viņam vajag augstāko izglītību. Un viņam jābūt pielaidei valsts noslēpumam. Šim cilvēkam, ko tu nosauci, nav pielaide valsts noslēpumam.

Mēs nezinām, kas perspektīvā vadīs drošības dienestus un šo pielaidi var iedot.

Bet kas šobrīd vada? Šobrīd vada “Vienotība”, visi drošības dienesti ir “Vienotības” pakļautībā. Visi. Visi vienas partijas pakļautībā.

Kas par to liecina?

Komisijas sastāvi, ministri.

SAB, piemēram, ir Tieslietu ministrijai.

Nesākam par SAB. Būs slideni.

Bet, tavuprāt, tie riski nepastāv, ka Latvijas tauta varētu ievēlēt [bīstamu kandidātu]?

Es sapratu, ka idiņu var ievēlēt. Jā, risks ir. Bet tā kā šobrīd notiek prezidenta izvēle – mēs zinām, Zoodārzā, tropu mājā, un kas tie ir par cilvēkiem [kas izvēlas], es tad esmu par tautas vēlētu prezidentu.

Arī par prezidentālu valsti?

Prezidentāla valsts… Dabūt atpakaļ to visu, kas bija [Ulmaņa laikā]? (Domā) Tad jau mums būs autoritatīvs režīms – Lukašenko, vai ne. Bet nu īstenībā jau baigi palīdzētu, ja mums šitāds būtu. (Smejas) Es tik nevaru iedomāties, kurš tas varētu būt. Man patīk fantazēt…

Nevajadzētu mums iet uz prezidentālu valsti. Mums te blakus kaimiņos tādas lietas notiek, paldies, uz redzēšanos! Bet es vienkārši iedomājos par tiem, kas tagad ir pie varas – kas ar viņiem notiktos, ja kāds šitā… (smejas) saliek visas kārtis, kā viņam vajag. Pirmo gadu būs interesanti, pēc tam aiziet jūriņā – atkal būs jābrauc prom.

Kāda ir sajūta, kad tomēr tev ir tik liela šo jauno cilvēku, daļēji arī aizbraucēju uzticība – ko viņiem teiksi pēc četriem gadiem? Ja nu viņi vilsies?

Es nezināju, ka man būs tik liels atbalsts! Es nezināju, ka tik daudz izsalkušo ir pēc veselā saprāta, jo mans uzstādījums – veselais saprāts. Es gāju ar domu – kad man būs sīkie (kuru man nav), lai es viņiem varētu paskatīties acīs. Kad viņi teiktu: tēti, tēti, kas te ir, kāpēc te viss ir tādā pakaļā, es varētu pateikt – dēliņ, bet es darīju visu, lai tā nebūtu! Bet tagad tas viss izvērties tā, ka pie tiem radiniekiem, kas tev būs, nāk klāt šie 17,5 tūkstoši parakstītu līgumu, jo tas [mandāts] ir uzticības lūgums starp mani un vēlētāju. Viņš ir aizgājis un pateicis, ka ir par Kaimiņu. Tas ir milzīgs vēlētāju atbalsts. Atbildība ir milzīga. Es to mēģinu tulkot uz to, lai viņi tomēr brauc mājās. Ja viņi atbrauks mājās, es būšu izdarījis labu darbu.

Man viss tā kā ir. Man sāp Latvija un es neesmu nekāds tur nacionālists, davai nerunāsim krieviski. Es esmu patriots, bet man šausmīgi nepatīk negodīgums. Un nepatīk, ka manai vecmāmiņai, kas ir bijusi PSRS izlases trenere mākslas vingrošanā un joprojām 77 gados iet uz zāli trenēt meitenes, ir visu mūžu sportā un Latvijas mega, mega patriots – viņai pensija ir, manuprāt, 0,1% no prezidenta pensijas. Man tas neliekas normāli. Un man neliekas normāli, ka ir tik daudz izbraukušo. Protams, ir globālā pasaule un var braukāt, viss ir OK, bet tas procents ir par lielu. Tas ir viens. 

Otrs, man liekas, ka ir [Saeimā] jāpakaro. Tad būs miers, ka tas vismaz ir izdarīts. Jo es neesmu parādā nevienam tādā ziņā, ka tur izklaidēt vai… Cilvēkiem vispār interesē tikai asinis un vīns, nekas nav mainījies. Bet, manuprāt, tos jauniešus var iekustināt. Kādus jauniešus – no 16 līdz 40 gadiem. Tas arī ir “Suņu būdas” skatītājs, ko man parāda “Google analytics” [apmeklējuma statistika internetā].

Teātra nepietrūkst?

Nē, man pilnīgi pietiek tur [Saeimā] iekšā. Vakar naktī man bija sapnis, kur es piedalījos kastingā. Man bija jāspēlē kaut kāds narkomāns pie Kirila Serebreņņikova. Viņš gribēja man dot to lomu. Es teicu, ka es nevaru. Nē. Vajadzēja ātrāk dot, tagad ir par vēlu. (Smejas)

Esi atvadījies pavisam?

Nu, paskatīsies. Ja mums Latvijā būtu kino, diez vai es būtu politikā gājis, jo man kino ir ļoti mīļa lieta. Ja ir tā, ka režisors uzņem vienu filmu četros gados, nu, johaidī! Man ir režisori, ir idejas, ir materiāli. Piķa nav. Tā jau ir problēma visā Latvijā. Mums [kino] budžets ir, manuprāt, 2,7 miljoni gadā. Ja nemaldos, tas ir vienas “Game of thrones” seriāla filmas budžets uz visu Latviju.