Dombrovskis šizofrēniskajā vilcienā

 

Latvijas vēsturē dārgākā afēra nebeidz beigties. Otrdien valdība kārtējo reizi nolēma atlikt lemšanu par 600 miljonu eiro vērto vilcienu iepirkumu. Taču šoreiz jaunais satiksmes ministrs Anrijs Matīss bilda, ka valdība pie šā jautājuma vairs neatgriezīšoties.

Tas izskatās pēc premjerministra Valda Dombrovska, kas kopā ar savu partiju uzņēmies atbildību par Satiksmes ministriju, mēģinājuma distancēties no atbildības par darījuma iznākumu, lai arī kāds tas būtu.

Paradoksāli, taču tik uzkrītoša valdības norobežošanās no galīgā lēmuma un tā atstāšana līguma slēdzēju Pasažieru vilciena un spāņu uzņēmuma CAF ziņā var nozīmēt gan drīzu iepirkuma izbeigšanu, gan tā tikpat drīzu īstenošanu. Diemžēl un tikpat paradoksāli – arī valdībā jau it kā sagatavotie priekšlikumi šā projekta Eiropas Savienības līdzfinansējuma naudas pārdalei citiem projektiem nebūt nenozīmē, ka tā tikai pieklājības pēc vēlreiz ļāvusi pagarināt abu uzņēmumu sarunu termiņu, un 29.martā, kad beigsies arī šis pagarinājums, uzzināsim, ka darījums nenotiks. PV vadība dara visu iespējamo, lai tas notiktu, bet valdība nupat sevi atstata no lemšanas un cer mazgāt rokas nevainībā.

Taču situācijas divdomīgums vairs neizbrīna. Valdības attieksme un rīcība šajā nepiedienīgi ieilgušajā epopejā vienmēr ir bijusi konsekventi šizofrēniska.

No vienas puses, ministriem un valsts amatpersonām, tāpat kā jebkuram puslīdz saprātīgam un personīgi neieinteresētam cilvēkam, vienmēr ir bijis skaidrs, ka treknajos gados sashēmotais projekts ir valstij pagalam neizdevīgs. Valdība pati jau 2011.gadā to pilnīgi nepārprotami, ja arī ne publiski, pateica – ka darījuma īstenošanas ekonomiskais efekts būs negatīvs. Tomēr premjerministra un atbildīgo amatpersonu publiskie paziņojumi vienmēr liecinājuši par vēlmi veicināt šā valstij neizdevīgā darījuma izdošanos.

Noziedzīgais zeltījums

Jau pats trekno gadu tradīcijās 2009.gadā izperētais 34 elektrovilcienu un septiņu dīzeļvilcienu iepirkuma konkursa nolikums bija valstij neizdevīgs un paredzēja, ka pēc vilcienu iepirkšanas ar ES Kohēzijas fonda 100 miljonu latu līdzsfinansējumu Latvijas nodokļu maksātājiem būtu jāpiemaksā par vilcienu pirkšanu un to apkopi nākamajos 30 gados vēl 300 miljoni latu. Taču Satiksmes ministrija un premjerministrs Dombrovskis bubināja un joprojām uzstāj, ka darījums būtu labs un varētu notikt, ja līguma slēdzēji piekristu pārtaisīt līgumu atbilstoši šim sākotnējam nolikumam.

Jo shēmotājiem pat ar trekno sākotnējo variantu bija šķitis par maz, un pēc CAF un apakšuzņēmēja RVR uzvaras konkursā 2011.gadā (Lemberga “zaļo zemnieku” ministra Ulda Auguļa laikā) līgumā, kuru PV parakstīja ar konkursa uzvarētāju 2012.gada aprīlī, bija apmēram 70 atkāpes no konkursa nolikuma. Ar to būtu vairāk nekā pieticis, lai šai afērai jau tad pieliktu punktu.

Taču valdībai tolaik šķita svarīgāk noskaidrot, vai Eiropas Komisija piekritīs līdzfinansēt šo blēdību. Kad Komisija pateica, ka tomēr ne, par otru svarīgāko argumentu afēras turpināšanai līdzās “sākotnējam nolikumam” kļuva šie ES 100 miljoni, kurus Latvija nedrīkstot pazaudēt, pat ja šo 100 miljonu nepazaudēšana nozīmētu, ka Latvijas nodokļu maksātājiem nāktos piemaksāt klāt trīsreiz lielāku summu.

Būtu aplami domāt, ka valdība nesaprot, ko dara. Pērn maijā finanšu ministrs Andris Vilks paziņoja, ka tādā izskatā līgumu nedrīkst īstenot “nekādā gadījumā”.

“Mēs nevaram izdarīt kaut ko tādu, kas pēc tam gadu gadiem dos negatīvu efektu,” Vilks teica. “Ja tas viss kristu uz nodokļu maksātāju pleciem, tad tas mūs skartu ilgus gadus,” viņš brīdināja. “Latvijas interesēs ir nepieļaut situāciju, ka mēs radām apzeltītus vilcienus. Mums jau pietiek ar apzeltītu tiltu. Šis ir gadījums, kas varēja beigties kā apzeltīti vilcieni.”

Taču “gadījums” arī tad nebeidzās. Un vienaldzīgi noraudzīties uz šo farsu vienā brīdī acīmredzot vairs nespēja arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, kas 4.oktobrī vienkāršā valodā salika pa plauktiem visiem acīmredzamo.

Prezidents paziņoja, ka, pirmkārt, jau sludinot konkursu, “ielikti nepareizi pamati” – apkalpošanas izmaksas krietni pārsniedz pašu vilcienu cenu. Otrkārt, viss “process salikts tā, lai nebūtu atbildīgie”. Un rezumēja – nomaļus vērotājam “tas izskatās naivi un reizē arī noziedzīgi, pilnīgi droši.”

Vilka un Bērziņa nežēlīgais vērtējums nebūt nav viņu “personisks” un “atsevišķs” viedoklis. Jau 2011.gada rudenī valdība slepenā ziņojumā par vilcienu iegādes konkursu bija secinājusi, ka zaudējumu segšanai pēc projekta īstenošanas katru gadu no valsts budžeta būs jāpiešķir līdz 34 miljoniem latu, ko nav iespējams izdarīt.

Konkursā nav bijusi nodrošināta konkurence, un tajā piedāvāti trīs vagonu vilcieni par četru vagonu vilcienu cenu, bija teikts šajā portālam Pietiek.com 2011.gada novembra beigās noplūdinātajā ziņojumā. Septiņi dīzeļvilcieni, kurus paredzēts iepirkt, esot pat par 30% dārgāki, salīdzinot ar Igaunijas pirktajiem, bet elektrovilcienu vagoni esot par 15% dārgāki. Ziņojumā secināts – projekta ekonomiskā atdeve ir negatīva, un projekts nav sabiedrībai izdevīgs.

Bet šogad janvārī Satiksmes ministrija vērsās prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt Pasažieru vilciena iepriekšējās valdes darbību saistībā ar vilcienu iepirkumu. (Valde tika nomainīta pērn maijā, Nila Freivalda vietā PV nu vada Artis Birkmanis. Taču arī viņš šajā epopejā izstaro valstisku prieku un optimismu par darījuma sekmīgu īstenošanu.) Prezidenta par noziedzīgu nodēvētajam darījumam līdz ar to ir izredzes iegūt arī līdzīgu tiesisku novērtējumu.

Politiskās pašnāvības rēgs

“Uzstādījums ir iepirkumu pabeigt, ja tāda iespēja ir, un nopirkt vilcienus par ES līdzekļiem,” satiksmes ministrs Aivis Ronis turpināja uzstāt februāra sākumā. Premjerministrs Dombrovskis gan tik kategoriski neteic, ka vilcieni noteikti jānopērk, taču arī viņa rādītās bažas lielākoties ir par ES naudas apgūšanu, nevis par darījuma acīmredzamo un, iespējams, pat noziedzīgo neizdevīgumu, vai tam ir vai nav Eiropas fondu nauda.

Jaunais satiksmes ministrs Matīss dienu pirms kārtējās lēmuma atlikšanas pirmdien paziņoja, ka droši vien vilcienu iepirkumam paredzēto naudu nākšoties pārdalīt citiem projektiem. Taču valdības kārtējais lēmums nepieņemt lēmumu, turklāt par to turpmāk vairs nelemt vispār, liek šaubīties, vai gatavošanās šo finansējumu pārdalīt citiem projektiem nav tikai laika novilcināšana, lai ļautu pierunāt spāņu uzņēmumu piekrist līguma izmaiņām atbilstoši iepirkuma sākotnējam nolikumam arī vēl atlikušajā no 70 punktiem. Katrā ziņā ministra pirmdienas satraukums par to, ka vairs nav laika un lēmums par Eiropas naudas izlietojumu jāpieņem nekavējoties, otrdienas vakarā jau bija pārtapis omulīgā mierā, ka divas nedēļas agrāk vai vēlāk neko neizšķirot.

Likmes ir tikpat nesamērojamas, cik neatbilstoša valdības pašas ieskatam par šo iepirkumu ir bijusi tās rīcība.

Ja runā tikai par ES naudu, tad lēmuma atlikšana vēl uz divām nedēļām droši vien nav liela problēma. Ja šo divu nedēļu laikā ir iecerēts tomēr nodrošināt darījuma īstenošanu, Latvijas nodokļu maksātājiem būs uzkrauts simtiem miljonu slogs, un ir naivi iedomāties, ka atbildību par to valdības vadītājs varēs deleģēt bezpartejiskajam ministram Matīsam, PV valdei vai spāņu uzņēmumam. Vai aizbildināt ar lēmuma daudzkārtēju atlikšanu un beigu galā nekāda nepieņemšanu.

Jāvaicā, vai premjerministrs un Vienotība tādā gadījumā cer iebraukt nākamajā Saeimā apzeltītajiem vilcieniem piekabinātā drezīnā? Dombrovska kā valsts glābēja no krīzes un eiro ieviesēja reputācijai klāt nāktu valsts vēsturē lielākās afēras patrona slava, un viņa partijai būtu jāsāk aut kājas aiziešanai pa “zelta tilta” krusttēva Gundara Bojāra sociķu taku.