Parlaments atzina strādājošo tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu, ar izņēmumiem atsevišķos gadījumos
Saeimas deputāti ceturtdien ratificēja pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, taču neatzina strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas viņiem un viņu ģimenēm nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus, ziņo LETA.
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) iepriekš norādījis, ka hartā ir vairums punktu ar ļoti būtisku fiskālo ietekmi, piemēram, par atalgojuma līmeni, tai skaitā minimālo algu. “Šeit jāskatās, kāda ir situācija kaimiņvalstīs, un mēs nevaram ar algām virzīties pilnīgi atrauti no kaimiņvalstīm un ekonomiskās attīstības,” sacīja valdības vadītājs.
Taču saskaņā ar koalīcijas iepriekš panākto vienošanos tika ratificēts pants par iedzīvotāju tiesībām uz aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību. Šā panta ratifikāciju iepriekš bija rosinājusi apvienība Saskaņas centrs (SC) un Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK).
Labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) iepriekš sacīja, ka pants par iedzīvotāju tiesībām uz aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību paredz koordinētu rīcību nabadzības risku mazināšanai. Pēc krīzes pārvarēšanas ir īstais brīdis runāt par pārresoru mērķēti virzītu politiku nabadzības apkarošanai, uzskata ministre.
Saeima hartas 4.pantu (Tiesības uz taisnīgu atalgojumu) ratificēja tikai daļēji. Parlaments atzina strādājošo tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu, ar izņēmumiem atsevišķos gadījumos, un strādājošo vīriešu un sieviešu tiesības uz vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgas vērtības darbu.
Tāpat tiks atzītas visu strādājošo tiesības uz pieņemamu termiņu, kurā tiek paziņots par darba attiecību izbeigšanu. Savukārt atskaitījumi no darba algas tiks pieļauti tikai tajos apstākļos un tai apjomā, ko nosaka nacionālā likumdošana vai normatīvie akti vai kas ir noteikti kolektīvajos līgumos vai arbitrāžas lēmumos.
Tomēr Saeima neatbalstīja 4.panta 1.punktā paredzētās strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus. Visu 4.panta ratifikāciju bija rosinājusi SC.
Iepriekš to rosināja arī VL-TB/LNNK, taču vēlāk Nacionālā apvienība šo priekšlikumu atsauca.
Neviena no hartas līgumslēdzējām pusēm nevar ratificēt, akceptēt vai apstiprināt pārskatīto hartu, neuzskatot sev par saistošiem vismaz tos nosacījumus, kas atbilst attiecīgajiem hartas nosacījumiem. Ņemot vērā minēto, Latvija ratificēja šādus dokumenta pantus: 1.pantu (Tiesības uz darbu), 5.pantu (Tiesības biedroties) 6.pantu (Tiesības slēgt kolektīvus līgumus), 8.pantu (Strādājošo sieviešu grūtniecības stāvoklī tiesības uz aizsardzību), 9.pantu (Tiesības uz arodorientāciju), 11.pantu (Tiesības uz veselības aizsardzību), 13.pantu (Tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību), 14.pantu (Tiesības izmantot sociālās labklājības dienestu pakalpojumus), 16.pantu (Ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību).
Latvija ratificēja arī 2.pantu (Tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem), 3.pantu (Tiesības uz drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem), 10.pantu (Tiesības uz arodapmācību), 15.pantu (Invalīdu un garīgi atpalikušo personu tiesības uz neatkarību, integrāciju un dalību sabiedriskajā dzīvē), 17.pantu (Bērnu un jauniešu tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību), 20.pantu (Tiesības uz vienlīdzīgām tiesībām un attieksmi nodarbinātības un darba jautājumos bez diskriminācijas dzimuma dēļ), 21.pantu (Tiesības uz informāciju un konsultācijām) un 22.pantu (Tiesības piedalīties darba apstākļu un darba vides noteikšanā un uzlabošanā).
Tāpat valsts uzņemsies saistības attiecībā uz 24.pantu (Tiesības uz aizsardzību darba saistību izbeigšanas gadījumos), 25.pantu (Strādājošo tiesības uz savu tiesību aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā), 26.pantu (Tiesības uz cieņu darbā), 27.pantu (Tiesības strādājošajiem ar ģimenes saistībām uz vienlīdzīgām iespējām un vienlīdzīgu attieksmi), 28.pantu (Strādājošo pārstāvju tiesības uz aizsardzību darba saistībās un no tām atkarīgajās funkcijās), 29.pantu (Tiesības saņemt informāciju un konsultācijas par kolektīvo štatu samazināšanu).
Tikai daļēji Latvija par valstij saistošu uzņemsies 12.panta (Tiesības uz sociālo drošību), 18.panta (Tiesības uz apmaksātu nodarbošanos citu Līgumslēdzēju pušu teritorijā), 19. panta (Migrējošo strādājošo un viņu ģimeņu tiesības uz aizsardzību un palīdzību) un 31.panta (Tiesības uz dzīves vietu) ievērošanu.
Netika atbalstīts SC priekšlikums uzņemties arī hartas 23.panta (Vecu cilvēku tiesības uz sociālo aizsardzību) saistības. Šo ideju iepriekš virzīja arī VL-TB/LNNK, taču vēlāk to atsauca.
Eiropas Sociālā harta tika atvērta parakstīšanai 1961.gada 18.oktobrī Turīnā un stājās spēkā 1965.gada 26.februārī, kad to bija ratificējušas piecas valstis.
1997.gada 29.maijā Latvija parakstīja hartu un 1991.gada protokolu ar hartas labojumiem. 2003.gada 26.septembrī stājās spēkā 1991.gada protokols ar hartas labojumiem.
Pārskatītā harta tika atvērta parakstīšanai 1996.gada 3.maijā un stājās spēkā 1999.gada 1.jūlijā pēc tās ratificēšanas Francijā, Itālijā, Rumānijā un Slovēnijā. 2007.gada 29.maijā Strasbūrā (Francijā) labklājības ministre parakstīja 1996.gada 3.maija pārskatīto hartu.
Pārskatītajā hartā ir iekļautas visas tiesības, kas paredzētas 1961.gada hartā un tās 1988.gada papildu protokolā, paplašināta šo tiesību darbības joma, kā arī ir iekļautas jaunas tiesības, ņemot vērā izmaiņas, kas notikušas Eiropā kopš 1961.gada.
Komentāri (42)
ligakalnina 15.02.2013. 09.15
Viņķelei, kā LM, būtu jāaizstāv viss, kas varētu uzlabot gan strādājošo, gan pensionāru labklājību, par to, kur ņemt naudu, jādomā FM, un taisni tādās diskusijās jau rodas tā patiesība, kad var panākt kādu vidusceļu, lai cilvēku labklājību uzlabotu tik daudz cik tas iespējams, Viņķele, toties, ir iedomājusies, ka ir finanšu ministrs, un viņas galvenais uzdevums taupīt naudu.
Viņai sen vajadzēja panākt, lai milzīgās māmiņu un tētiņu algas maksātu no pamatbudžeta, kā arī citus pabalstus, jo milzīgi lieli pabalsti iztukšo soc. budžetu, un pats vārds “pabalsts” nozīmē pabalstu izdzīvošanai, nevis aukles algošanai un kredītu nomaksa, un, dabiski, patreizējo un nākamo pensionāru vairākums nolemts nabadzībai, vajadzēja pārskatīt milzīgi lielas pensijas, kuru sanēmēji sen izsmēluši savas iemaksas, un tagad par tiem maksā mazie pensionāri, sen vajadzēja pieprasīt atcelt ierobežojumu, ka soc. nodokli tie, kam alga virs 1200 maksā tikai no 1200, (manuprāt, tas mums vēl pastāv, vai nepastāv?), Viņķele atļaujas neadekvāti izteikties par padomju laiku pensionāriem, kuru darba augļus sekmīgi privatizējuši dažādi lembergi un pārējie, ( Lietuvā daļa naudas no privatizācijas iet pensiju fondā) un neko vairāk nedarīt, visneadekvātākā ministre, kaut, valdībai izdevīga – taupa naudu, nevis rūpējas par labklājību, finanšu minstru nevajag, ja ir Viņķele.
6
ligakalnina > ligakalnina 15.02.2013. 11.16
N.Š. – tādā gadījumā, minimālās algas celšana būtu adekvāts solis, mazinātos ēnu ekonomikas īpatsvars, augtu socialā nodokļa maksājumi ( daudzi nemaksātu no 200, bet, no 300 ls.), kāpēc tad to nedara?
0
Signija Aizpuriete > ligakalnina 15.02.2013. 10.38
——
“Papīrs visu pacieš !” (politikāņu gudrība).
Reālajā dzīvē, šodienas globalizācijas/amerikanizācijas apstākļos pastāv tādi objektīvi likumi, ka tos cēlos nodomus īstenot dzīvē neizdosies.
Būsim reāli:
Volfs Lepenīss,vācu sociologs un politologs, Die Welt komentētājs:
“Ja šodien ir kāda liksta ekonomikā, politiķi rausta plecus – mēs te neko nevaram darīt. Skatieties uz pēdējo attīstību finanšu tirgos. Politika tajos nespēj iejaukties. Centrālās bankas var nomest vai pielikt procentu likmes, tas ir viens mehānisms. Cik ilgi tas ir? Divas, trīs dienas? Pēc pāris dienām atkal viss ir atpakaļ vecajā vietās. Ekonomikā notiek īstā attīstība, bet ne kultūrā. Lai cik lepns es būtu par mūsu kopējo kultūru, mums nevajadzētu domāt, ka tai ir kaut cik nopietna ietekme politikā. Vai ekonomika apdraud nacionālo valsti? Jā, jo ir robeža, ko nacionāla politika var darīt. Teiksim, Vācijā tagad Nokia izlēmusi slēgt ražotni. Nevis tāpēc, ka ir zaudējumi, bet tāpēc, ka nav pietiekamas peļņas. Rādītāji joprojām ir melnā, ne sarkanā krāsā. Taču Nokia nolēmusi doties uz Rumāniju, kur ir zemākas algas. Tā no Vācijas dabūja subsīdijas un apsolīja būt šeit līdz 2006.gadam. Vācieši kliedz, ka neļaus tai iet projām. Bet Nokia aizies, jo neviens neko nevar izdarīt. Kurš ir atbildīgs šādā situācijā, kad cilvēkiem ir pamatota sajūta, ka politiķi nespēj rīkoties? Ko tas nozīme attiecībās starp indivīdu un valdību, ka valdība nespēj neko? Vai arī spētu, ja vien vēlētos, bet nevēlas? Politikas leģitimitāte sāk zust tur, kur tā ir svarīga – eksistenciālas un ekonomiskas izdzīvošanas gadījumā.”
http://www.diena.lv/arhivs/kulturas-pavestie-13385126
0
efeja60 > ligakalnina 15.02.2013. 14.22
Jo lielākas algas, jo lielāki nodokļi, tā nav izeja. Mazajām algām strauji jānoņem nodokļi un nodokļi jāuzliek lielajiem ienākumiem.
0
Una Grinberga > ligakalnina 15.02.2013. 10.33
@dzeris
vajadzēja pārskatīt milzīgi lielas pensijas, kuru sanēmēji sen izsmēluši savas iemaksas, un tagad par tiem maksā mazie pensionāri, sen vajadzēja pieprasīt atcelt ierobežojumu, ka soc. nodokli tie, kam alga virs 1200 maksā tikai no 1200, (manuprāt, tas mums vēl pastāv, vai nepastāv?)
—
1) lielās pensijas maksā tie, kam ir vidējas algas tagad; mazo algu saņēmēji nespēj nosegt pat mazās pensijas => tāpēc arī mums nav nekādas vidusšķiras!
2) soc. nod. nav griestu, bet īstenībā vajadzētu ieviest, jo griesti ir saņēmējiem => tādēļ arī pus Latvija ir pašnodarbinātie, jo tur soc. nod. griesti pastāv; ja būtu soc. nod. griesti, brīnumainā kārtā mums parādītos daudz vairāk to, kas saņem lielas algas. Solidaritātei ir jābūt, bet tai ir jābūt samērīgai.
0
efeja60 > ligakalnina 15.02.2013. 14.24
Lielo algu saņēmējiem no 1001.lata sociālais nodoklis jāaizvieto ar ienākuma nodokli. Tā tas ir Zviedrijā.
0
Una Grinberga > ligakalnina 15.02.2013. 11.47
@dzeris
Minimālās algas celšana nav risinājums, jo sausais atlikums ir tas, ka uzņēmumiem pieaug izmaksas, bet valsts iekasē vairāk nodokļu.
1) vajag celt neapliekamo minimumu – tie ir tīrie valsts budžeta tēriņi un tas nemazina Latvijas uzņēmēju konkurētspēju (ļoti drīz uzņēmumi būs paši spiesti celt algas)
2) IIN un UIN likme ir jānovienādo, lai nav iemesls shēmot
3) jāuzliek soc. nod. griesti iemaksām, kas automātiski arī ierobežos soc. pabalstu izmaksas => lielo algu saņēmējiem nebūs iemesla krāpties
Ja minimālo algu ceļ neadekvāti darbinieku izmaksām, uzņēmumi samazinās oficiālo darba slodzi, jo neviena valsts iestāde nevar nostāvēt katram darbiniekam klāt, lai saprastu vai viņš nepārstrādā savu normu, bet viņa ir jāstrādā vairāk, lai var saņemt savu aploksnes algu.
Nodokļu slogs ir pietiekoši augsts, ka labums no katra “ēnas lata” ir diezgan nozīmīgs gan darba ņēmējam, gan devējam.
Ja valdība būtu vienota komanda un sociāli atbildīga, tad IIN samazināšana būtu rīks progresivitātes ieviešanai, saglabājot 25% likmi lielām algām. Pat ja tas nedod nekādu finansiālu labumu, tas lēnām attīstītu solidaritāti un sociāli taisnīgu valsti. Pakāpeniska pāreja ir stabilāka pret politiskajiem satricinājumiem un tas nerada nevienā pusē neapmierinātību, jo lielajām algām vienkārši nekas nemainītos, bet mazās pieaugtu.
0
dro 15.02.2013. 08.49
Vienu no Visu Latvijai!-TB/LNNK līderiem Raivi Dzintaru bija pārsteidzis ieraudzītais Labklājības ministrijas interneta mājaslapā, kur labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) ziņo, ka ministrija rosina ratificēt diskutablo 30. pantu. Tas būšot liels izaicinājums un prasīs koordinētu plānu un sadarbības disciplīnu gandrīz starp visām ministrijām, lai izpildītu hartā iekļauto pantu, kas paredz veikt pasākumus, lai nabadzības riskam pakļautos cilvēkus nodrošinātu ar darbu, dzīvesvietu, izglītību, kultūru, sociālo un medicīnisko aprūpi. “Krīzes laikā valsts to nevarēja, jo visi spēki bija jākoncentrē, lai noturētos virs ūdens. Tagad jāsāk virzīties uz attīstību,” norāda I. Viņķele. R. Dzintars atceras, ka iepriekš hartu noņēma no darba kārtības, jo tieši Vienotība iebilda pret 30. pantu un aicināja jautājumu atlikt. “Mūsu frakcijas vadītāju bija ielenkusi visa Vienotības spice, izmisīgi aicinot neatbalstīt 30. pantu, kas esot bīstams valsts interesēm,” notikušo pirms nedēļas atceras R. Dzintars. Līdzīgi jau bijis agrāk, kad Vienotība sākotnēji iebildusi pret Nacionālās apvienības rosinātajām iniciatīvām demogrāfijas veicināšanā, bet pēc laika tās pieteikusi kā savas ierosmes. “Toreiz mēs neko neteicām, jo galvenais jau ir rezultāts, taču koleģiāli tas nav,” secina R. Dzintars.
“Mums tomēr vēl jāpameklē mehānismi, ar kuru palīdzību mēs varētu sociālo nevienlīdzību mazināt pēc būtības. Patiešām mazināt, nevis pieņemt deklaratīvas normas,” tā pirms nedēļas aģentūrai LETA bija skaidrojusi Vienotības frakcijas vadītāja vietniece Lolita Čigāne, kura bija to deputātu vidū, kas lūdza izslēgt hartas ratifikāciju no pagājušās ceturtdienas sēdes darba kārtības. Šonedēļ Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens (Vienotība) Dienai skaidroja, ka I. Viņķeles paziņojums ministrijas mājaslapā ir pašsaprotams, jo ministrija ir tā, kas virza šo likumprojektu izskatīšanai Saeimā. Iepriekšējā piesardzība saistīta ar to, ka ir jāuzņemas atbildība arī par starptautiskajām sekām, jo 30. pants ir komplicēts un vairāk deklaratīvs. “Rūpīgi izvērtējot, mēs uzņēmāmies risku virzīt to uz priekšu, jo valdība ir apņēmusies risināt nevienlīdzības jautājumus,” teica A. Ašeradens.
Diena
4
garausiitis > dro 15.02.2013. 09.27
lno – kas tik ko nepārsteidz :) , mani piemēram pārsteidza šāda ziņa : ) – “Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende savā nesenajā Maskavas vizītes laikā, apmeklējot Maskavas Dailes teātrī, esot radījusi apjukumu, jautājot, pie kā slavenais krievu režisors Konstantīns Staņislavskis iemācījies tā dēvētās Staņislavska aktiermeistarības sistēmu, ko pats savulaik izveidojis.”
0
efeja60 > dro 15.02.2013. 14.17
Nu, vai tad tā Lolita nav slīpēta maita? Kaut gan visi viņi tur jenoti blēdīgie. Kā intereses aizstāv Vienotība? Manas noteikti neaizstāv, ne tikai neaizstāv bet nodara kaitējumu manām interesēm, tāpat kā citiem darba ņēmējiem.
0
Sanšains > dro 15.02.2013. 12.56
klusais –
Kā pats vērtējat Jūsu veiktā tēmas maiņas/uzmanības novēršanas manevra izdošanos?:)
0
dro > dro 15.02.2013. 09.59
klusais. Kam tikai netic “labi informētie”, sekojot Staņislavska metodei:) Labi, ka Grende neapturēja izrādi, lai ienestu savas korekcijas:)
0
tuba76 15.02.2013. 11.18
Ir februāra vidus un mūsu uzņēmumā kā ik gadu sāk parādīties arodbiedrību reģionālie pārstāvji. Viņi tiekas ar uzņēmuma arodbiedrību pārstāvjiem, strādniekiem un darba devēja pārstāvjiem. Vārdu sakot – arodbiedrības sasprindzina muskuļus ikgadējām algu diskusijām. Pamatlīnijas tiek nospraustas valsts mērogā, tiekoties arodbiedrību un darba devēju organizāciju pārstāvjiem. Tajā līmenī parasti tiek izcīnītas sūrākās cīņas, kas var beigties ar vienošanos vai tikt pārtrauktas nesamierināmu uzskatu atšķirību dēļ. Pirmajā gadījumā tiek noteiktas vadlīnijas vispārējam algu pieaugumam (parasti), ko mēdz ņemt vērā visi darba devēji, kam ir koplīgumi. Ja viss rit raiti, aprīlī parasti mēdz notikt algu diskusijas jau individuālajā līmenī, kur tiekas darba devējs ar darbinieku personiski – darba devējs saka – vienošanās ir algu pieaugums tik un tik procenti. Tu tam vari piekrist vai iebilst, tālākais atkarīgs no tavas argumentācijas spējas un darba devēja gribas.
Otrā variantā – ja augšas nevar vienoties – sākas „dūru vīstīšana” un tad tiek iesaistīti starpnieki. Ja arī tie nepalīdz, tad rezultāts mēdz būt – cīņas pasākumi – streiki, blokādes utml.
Protams zviedru arodbiedrībām ir milzīgas t.s. streiku kases, no kurām streiku gadījumā tiek maksātas algas streikotājiem – nereti – ilgi, ilgi. Bet no otras puses – tas nav nekāds noslēpums darba devējiem, kuriem streiki un blokādes pilnīgi pamatoti ir milzīgs bieds.
Zviedri to lepni dēvē par zviedru modeli, kas pamatā balstās uz mērošanos spēkos un līdzsvara ievērošanu abās pusēs. Tas arī ir iemesls, kāpēc Zviedrijā ne par ko negrib pieļaut minimālās algas noteikšanu likumdošanā t.i. atdot atalgojumu politiķu noteikšanā, kas korumpētu atalgojuma politiku atkarībā no pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem un to gribas izpatikt vienai vai otrai pusei.
Kā redzams pēc Latvijā noteikošā – zviedriem laikam ir krietna daļa taisnības.
10
0
-2
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+3
-3
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
+3
-2
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+3
0
Atbildēt
+4
-1
Atbildēt
+4
0
Atbildēt
@gliters > tuba76 15.02.2013. 11.25
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/453848-ka_zviedru_bankas_kluvusas_par_ekonomikas_un_demokratijas_draudu
Arī Zviedrijas sociāldemokrātiskais modelis diemžēl reizēm “buksē”.
0
ligakalnina > tuba76 15.02.2013. 13.52
Vita -jā, es sapratu, un secinājums ir viens – arodbiedrības, tomēr, ir nepieciešamas, kaut, to prasībām jābūt adekvātām, nevis pārmērīgām, un jāpanāk koprompromiss starp darba devēju un ņēmēju interesēm.
J. Bitops – tur jau tā lieta, pašvaldības uzņemums, zināmā mērā, ir tāda barotne dažādiem vietējo politiķu un domnieku pietuvinātajiem un to privātfirmām, kā arī dažādām ar pašu vadību saistītām firmām, kā arī elementāri darbavietas šo kungu radiem, draugiem, utt., un darba rezultāti visai maz kuru interesē.
0
Aivars Krauklis > tuba76 15.02.2013. 12.57
dzeris49 – “…ja mēģini ko teikt, atbilde viena – nepatīk raksti atlūgumu, tad ko teikt par privātsektoru?” Var teikt tieši pretējo.
Privātuzņēmējs, atšķirībā no pašvaldības uzņēmuma vadītāja, saprot, ka no LABA DARBINIEKA ir tieši atkarīga viņa paša labklājība. Un vajadzīgu darbinieku turēs ar visiem iesējamiem līdzekļiem. Atšķirībā no valsts/pašvaldības pseidouzņēmuma šefa, kam galvenā rūpe ir – labi izskatīties augstāka kunga vai deputātu acīs.
0
gliters > tuba76 15.02.2013. 11.26
andrejs
Un nebūs mums arodbiedrību līdz pašai dekolonizācijai.
0
ligakalnina > tuba76 15.02.2013. 11.36
Zviedrijas modelis Latvijai īsti neder, jo mums nekāda vienošanās starp darba devēju un ņemēju, praktiski, nav iespējama.
Man sieva strādā vienā pašvaldības uzņēmumā, iepr. gada laikā tai un vēl daudziem algas pazeminātas vidēji par 15%, aizbildinoties ar to, ka savādāk uzņemums cietīs zaudējumus, kaut zaudējumi tur ir tikai vadības nekompetences, tā maigi pasakot, dēļ, toties “augšām”, uzņēmuma vadībai, cēlušās vidēji par 40%, un, ja mēģini ko teikt, atbilde viena – nepatīk raksti atlūgumu, tad ko teikt par privātsektoru?
Dabiski, ne vienmēr tā notiek, bet, pārsvarā.
andrejs – drīzāk, nevis tie krievu šovinisti tik daudz var izmantot jebkuru kreisuma izpausmi, ka pie varas esošie ilgstoši izspēlē to kārti – “kreisos” politiķus uzreiz identificē ar prokremliskiem politiķiem, par to gan jāpateicas Bojāra sociāldemokrātiem, kas šo kreiso ideju galīgi iznīcināja ar korupciju un visu pārējo, un arī SC.
Piemērs – tikko kā tai pašai NA parādās kāda “kreisā” ideja, tai tūlīt pārmet, ka tā domā tāpat, kā SC, pat, ja tā ideja, principā, ir pareiza, un ar visu manu attieksmi pret NA jāatzīst, ka tās viņu idejas ne vienmēr ir sliktas.
0
Ojārs > tuba76 15.02.2013. 11.35
Un nebūs mums arodbiedrību līdz pašai dekolonizācijai.
————
Piekrītu, tā pavisam noteikti ir viena no problēmām. Jo valstī, kurā ir divas tik lielas atšķirīgas iedzīvotāju grupas, ir gandrīz neiespējami vienoties par kopīgu rīcību. Jebkādi pasākumi, lai aizstāvētu savas intereses no latviešu strādājošo puses pret valdību var izmantot valstij naidīgi spēki – visādu veidu krievu šovinisti (mūsdienās saukti par puķinistiem).
0
lindapastare > tuba76 15.02.2013. 12.16
Privātajā sektorā ir citādi – īpaši, ja uzņēmuma vadībā NAV īpašnieki. Tad vadība nevar rīkoties patvaļīgi, jo beigu beigās ir vajadzīgs rezultāts. Ja citiem algu samazināsi, sev pacelsi, bet svarīgākie darbinieki aizies prom, tad arī vadības krēsli diez cik stabili nebūs. Protams, ja darbinieki neaiziet, bet apgrozījums un peļņa pieaug – tad ir OK. Bet tad tā jau ir pašu darbinieku vaina, ka ļaujas šādiem izgājieniem. Šādās situācijās privātā kantorī streiks būtu pat ļoti efektīvs līdzeklis.
0
tuba76 > tuba76 15.02.2013. 12.16
Dzeri – tur jau ir tā zviedru modeļa “sāls”, ka individuālā līmenī nekāda vienošanās starp darba devēju un ņemēju, praktiski, nav iespējama, ja pirms tam lielie, gudrie bosi galvaspilsētā nav viens otram pretī pasēdējuši pāris diennaktis, izdzēruši neskaitāmus spaiņus kafiju un minerālūdeni un noslēguši vienošanos, kas ir saistoša visiem uzņēmumiem, kuri noslēguši koplīgumu un ir apvienojušies attiecīgajās darba devēju organizācijās un arodbiedrībās. Zviedru modeļa ietvaros neviena arodbiedrība/darba devēja organizācija neatstāj nelaimē nevienu savu biedru. Vismaz teorētiski tā tas ir domāts.
Zviedrijā Jūsu sieva ietu tūlīt pie sava arodbiedrības pārstāvja un saņemtu ardobiedrības juristu palīdzību, ja pašvaldība vispār būtu tik dumja un kaut ko tādu atļautos. Brēka būtu pāri visai valstij par katru šādu gadījumu.
0
tuba76 > tuba76 15.02.2013. 12.48
Dzeri, iedomājos, ka man varbūt jāilustrē mans stāsts. Teiksim tā – mana darba devēja un manas arodbiedrības “jumta” organizācijas Stokholmā vienojušās par ikgadējo algas pielikumu 3% apmērā. Mans darba devējs uzaicina mani uz algas sarunu un saka: saskaņā ar vienošanos šogad algas pielikums būs 3%. Uz to es attiecīgi atbildu – OK, paldies vai Nekā nebija – uzskatu, ka esmu pelnījusi vairāk utt utjpr.
Tie 3% pienākas visiem iesaistītajiem arodbiedrību biedriem bez ierunām. Ja darba devējs uzskata, ka nevar to izpildīt – tā ir viņa problēma, kas viņam jārisina ar viņa darba devēju organizāciju, kas vienojās ar arodbiedrībām. šīs vienošanās netiek izgrābtas no gaisa – darba devēji ir vienojušies sava organizācijā paši pirms viņi slēdz saviem biedriem saistošo līgumu ar arodbiedrībām.
0
Ojārs > tuba76 15.02.2013. 11.25
Kā redzams pēc Latvijā noteikošā – zviedriem laikam ir krietna daļa taisnības.
————-
Latvijā jau reāli nav arodbiedrību, līdz ar to zviedru modelis pie mums nav iespējams.
0