Jauna elpa Eiropas Savienības Austrumu partnerībā

Kopsavilkums pirms Viļņas samita

Tuvojas ES Austrumu partnerības samits Viļņā, kurš varētu ieiet vēsturē kā Austrumu partnerības (AP) aktivizācijas samits – tajā ES kaimiņu politikas dienvidu virziens tiktu zināmā mērā līdzsvarots ar uzmanību kaimiņiem aiz savienības austrumu robežām. Lietuvas bijušais premjers Andrjus Kubiļus šogad septembrī notikušajā Rīgas konferencē paziņoja, ka Viļņas samits būšot liels panākums (great success). Tomēr kaimiņu politika nenotiek tukšā vietā, arī Krievijai ir savs skatījums uz tās rietumu un dienvidu kaimiņu nākotni.

2004.gadā sāktās Eiropas Savienības kaimiņu politikas ideja ir vienkārša – tās mērķis ir panākt, lai ES kaimiņos būtu drošas, labi pārvaldītas, demokrātiskas un ekonomiski brīvas valstis, kurās tiek ievērotas cilvēktiesības. Mērķa sasniegšanai tiek izmantots gan piemērs, padoms un rājiens – „normatīva” ārpolitika, gan finanšu palīdzība un sankcijas – „burkāns” un „pātaga”.

Austrumu partnerību (AP) kā kaimiņu politikas sastāvdaļu, kurā tiktu veltīta mērķtiecīgāka uzmanība Baltkrievijai, Ukrainai, Moldovai, Azerbaidžānai, Armēnijai un Gruzijai, iniciēja Polija un Zviedrija 2008.gadā. Dažādām AP mērķa valstīm ir dažādi veicies ar demokrātisko reformu īstenošanu. Viļņas samits, visticamāk, izcels valstu atšķirīgo progresu.

Ukraina

Ukrainas prezidents Leonīds Kučma jau 1998.gadā, uzstājoties EP Parlamentārajā asamblejā, paziņoja par Ukrainas stratēģisko izvēli par labu iestājai Eiropas Savienībā. Atšķirībā no Kučmas administrācijas, Viktors Juščenko un Jūlija Timošenko spēra praktiskus soļus, lai virzītos uz šā mērķa sasniegšanu, tomēr pūles nebija pietiekamas. Patlaban par iestāšanos ES runas nav, tomēr Ukrainai ir reāla iespēja noslēgt asociācijas līgumu un pievienoties padziļinātai un visaptverošai brīvās tirdzniecības zonai (Deep and Comprehensive Free Trade Area (DCFTA)).

Lai gan šā gada augustā Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs vēl mēģināja pārliecināt Ukrainas premjeru Nikolaju Azarovu par topošās Eirāzijas savienības priekšrocībām, tomēr Ukraina Krievijas pusei lika skaidri saprast, ka Kijeva savu izvēli ir izdarījusi par ciešāku ekonomisko un politisko integrāciju Eiropā. Putins dažādos starptautiskos pasākumos šogad ir izteicies par ukraiņiem un krieviem kā vienu un to pašu tautu.

Ļaujot ukraiņiem demokratizēties, sabruks viens no Kremļa mītiem par austrumslāvu sevišķo ar Maskavu saistīto misiju.

Tagad propagandas gūzma pārpludina Krievijas medijus: Ukraina tiek biedēta ar bankrotu, asociācijas līguma parakstīšana tiek pielīdzināta pašnāvībai. Putins izteicās, ka tad, ja Ukraina ies uz būtisku muitas režīma liberalizāciju ar ES un tajā ieplūdīs lētas preces no Eiropas, tad Muitas savienības valstīm būs jāpieņem aizsardzības pasākumi. Putina padomnieks Sergejs Glazjevs aizrunājās vēl tālāk, norādot, ka viens no aizsardzības pasākumiem varētu būt jautājuma izskatīšana par brīvās tirdzniecības starp Krieviju un Ukrainu atcelšanu.

Krievija ir izdarījusi brīdinājuma šāvienus Ukrainas virzienā, liedzot ievest Ukrainas šokolādi, jo tā esot kaitīga veselībai. Īsts tirdzniecības karš varētu sākties uzreiz pēc asociācijas līguma parakstīšanas Viļņas samitā novembra pēdējās dienās. Ja šāds „karš” būs, tad tas drīzāk nebūs ilgs, Krievija saņems reakciju no Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) ar atgādinājumu par spēles noteikumiem klubā, kuram Krievija nesen pievienojās. Ja ar to nepietiks, paredzams, ka iesaistīs gan ES amatpersonas, gan valstu diplomātus. Ukrainai tiešām ir ekonomiskās problēmas un bez finansiālas palīdzības no malas, tā var iestigt vēl dziļākā purvā. Tomēr zīmīgi, ka Ukraina ir izvēlējusies tieši ES, nevis Krievijas jaunveidojamo savienību.

Moldova

Nepalīdz ne maigā vara – Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīte 7.septembrī, ne cietā vara – Krievijas vicepremjera Dmitrija Rogozina ierašanās Moldovā 2.septembrī. Rogozins brīdināja Kišiņevu, lai tā eirointegrācijas procesā nepazaudētu Piedņestru. Mājiens par iespējamām energoresursu piegādes problēmām arī bija tiešs: „Enerģētika ir svarīga, sākoties ziemai un aukstam rudenim. Ceru, ka jūs nenosalsiet,” teica Rogozins. 11.septembrī Krievija pārtrauca Moldovas vīnu ievešanu Krievijā. Kvalitātes standarti esot par zemu…

Diskursā ar Moldovu un par Moldovu Krievija bieži piemin suverenitāti kā vērtību, pie kuras Moldovai ir jāturas un kuru atbalsta arī Krievija. Maskava raizējas, ka Moldova varētu nākotnē apvienoties ar Rumāniju, līdz ar to Piedņestras konflikta sākotnējā kurināšana, bet vēlāk – saldēšana, Krievijai nebūtu palīdzējusi sasniegt mērķi – nepieļaut Moldovas iestāšanos ES un NATO. Pēdējos gados Moldova ir apņēmīgi meklējusi energoresursu piegādes diversifikācijas ceļus. Tam ir rezultāts – panākta vienošanās ar Rumāniju par abas valstis savienojoša gāzes vada izbūvi. Savukārt Moldovas vīnus dzers Eiropā. Līdzīgi kā Ukraina, arī Moldova ir visai tuvu asociācijas līguma ar ES noslēgšanai.

Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija

Diskusijā par Armēnijas nākotni starp Eiropas Savienību un Muitas savienību uzvarēja kolektīvās drošības līguma organizācija (KDLO)… Šis medijos izplatītais joks labi ataino Armēnijas izvēles galveno iemeslu – raizes par drošību.

Līdz šim Krievija ir bijusi galvenais Azerbaidžānas līdzsvarotājs Kalnu Karabahas jautājumā. Šovasar izskanēja ziņas par Krievijas gatavību piegādāt bruņojumu Azerbaidžānai četru miljardu ASV dolāru vērtībā. Nebija ilgi jāgaida, lai Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans paziņotu, ka viņa vadītā valsts pievienosies Muitas savienībai un nākotnē arī Eirāzijas savienībai. Eirokomisārs Štefans Fīle paziņoja, ka ar Armēniju Viļņā nekādi dokumenti netiks parakstīti, līdz ar to Sargsjana izteikumi par tuvināšanos abām savienībām ir nocirsti pašā saknē.

Neilgi pēc Armēnijas prezidenta Sargsjana paziņojuma Gruzijas premjers Bidzina Ivanišvili teica, ka viņš vērojot Muitas savienību, un pašlaik viņiem neesot nekādas pozīcijas šajā jautājumā. Ja nākotnē redzēšot, ka tā atbilst Gruzijas stratēģiskajām interesēm, tad kāpēc ne? Kā Austrumeiropas politikas pētījumu centram (APPC) pavēstīja pieredzējušais Gruzijas politologs Aleksandrs Rondeli, starp Gruzijas vadošajām politiskajām partijām pastāv vienprātība par to, ka Gruzijas nākotne ir integrācija Eiropas Savienībā un NATO. Premjers vienkārši esot diplomātiskā, Krieviju neaizskarošā veidā norādījis, ka Gruzija nav ceļā uz Eirāzijas savienību. Arī ILIA universitātes profesors Giorgi Abašišvili pauda līdzīgu nostāju, atgādinot, ka Gruzijas sabiedrībā ir minimāls atbalstītāju skaits Gruzijas dalībai Muitas savienībā.

Baltkrievija

Lai gan Baltkrievija ir salīdzinoši visciešāk integrējusies ar Krieviju, tomēr šovasar tā atkal, līdzīgi kā pirms 2010.gada prezidenta vēlēšanām, sāk sūtīt signālus, ka vēlas uzlabot attiecības ar ES. Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs, kuram nesen tika atcelts iebraukšanas aizliegums ES, jūlijā viesojoties Briselē, norādīja, ka Baltkrievija vēlas aktualizēt darbību Austrumu partnerības programmā. Katrā ziņā pie pašreizējā demokrātijas deficīta un esot Muitas savienībā Baltkrievija nevar cerēt uz asociācijas līgumu ar ES, tomēr tā nevēlas arī būt par peramo zēnu Viļņas samitā.

Līdz šim vislabāk asociācijas līguma noslēgšanai bija tuvojušās Ukraina, Moldova un Armēnija. Kā redzams, Armēnija nupat ir strauji nospiedusi bremzes pedāli. Neskatoties uz politiskajām pārmaiņām Tbilisi un premjera Ivanišvili dažiem izteikumiem, arī Gruzija ir to valstu vidū, kuras ārpolitikas stratēģisko kursu saglabā Rietumu virzienā. Distancē atpaliek Azerbaidžāna, tomēr tā nenoiet no trases.

Putins ir izteicies, ka Krievijai ir jākļūst par atraktīvu pievilkšanas centru, lai notiktu Eirāzijas savienības integrācija. Tātad atzīst, ka pagaidām pietrūkst pievilcības. Redzams, ka daudzas kaimiņu tautas (arī tās, kuras Krievija sauc par „brālīgajām”) pie pirmās iespējas bēg no Maskavas dzelžainajiem apkampieniem. Šķiet, ka Kremlī par to nebēdā – ja nepatīkam, tad lai vismaz baidās… Ja der uzpirkšana – uzpērkam, ja der šantāža – izmantojam šantāžu, ka tikai apkārt būtu pelēkā bufervalstu zona. Tomēr Krievijas taktiskās uzvaras, kas dažkārt ir panāktas, piespiežot kaimiņus, agri vai vēlu pārvēršas par stratēģiskiem zaudējumiem – agresīvajiem nav ne draugu, ne īstu sabiedroto.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors