Manipulatori un balsis

Krievijas Valsts domi “vēlēs” 4.decembrī

Latvijas pilsoņi – kurš vairāk, kurš mazāk – gaida 17.septembri, mūsu vēsturē pirmās Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Ar lielos vilcienos prognozējamu (ja pēdējā brīdī nenotiks kādi brīnumi), bet visai būtiskās niansēs patiesībā neparedzamu iznākumu. Jo pastāv reāla politiskā konkurence un notiek reāla priekšvēlēšanu cīņa.

Ārēji līdzīgs atskaites punkts radies arī kaimiņvalsts Krievijas iedzīvotājiem. Tur prezidents Dmitrijs Medvedevs izsludinājis nākamās Valsts domes (parlamenta) “vēlēšanu” datumu – tās paredzētas 4.decembrī. Ar to arī līdzība beidzas. Pie mums vēlēšanu iznākums var nozīmēt arī manāmas izmaiņas galvenokārt iekšpolitikā, Krievijā – tikai visa esošā konservāciju un tikai “no augšas” nākošas pārmaiņas – ja tādas sekos.

Jau pierasts pie tā, ka Krievijā nostabilizējusies t.s. varas vertikāle, kad visi būtiskie lēmumi tiek pieņemti “kaut kur augšā”, bet parlamentam atvēlēta vien balsošanas mašīnas loma. Ir novērots, ka vienā otrā jomā Krievija arvien vairāk sāk atgādināt nebūtībā aizgājušo Padomju savienību, un vispirmām kārtām tas sakāms par demokrātijas imitāciju. PSRS taču arī regulāri tika rīkotas vairāku līmeņu padomju vēlēšanas, “savas zemes saimnieku” mitekļus apstaigāja aģitatori, kas vēlēšanu dienā noteikti iegriezās pie tiem, kuri līdz pēcpusdienai nebija izpildījuši savu “pilsoņa pienākumu”. Jāteic, padomju vēlēšanu sistēmai piemita viens acīm redzams trūkums – uz vienu vakanto vēlēto amatu tika izvirzīts viens kandidāts.

Mūsdienu Krievijas pirmsākumos – pirms divdesmit gadiem – tika iedibināta daudzpartiju sistēma, un cīņa par vietām parlamentā to arī nozīmēja – cīņu. Tie laiki ir sen garām. Tagadējā Krievijā ar tās 140 miljoniem iedzīvotāju ir tikai septiņas reģistrētas politiskās partijas. Divas ir jaundibinātas. Kāpēc reģistrēja tieši šīs divas – Krievijas bagātākā cilvēka Mihaila Prohorova “Taisnīgo lietu” un kaismīgā krievu šovinista slavu ieguvušā Dmitrija Rogozina “Krievu patriotus”? Jādomā, tāpēc, ka šīs partijas neatkarīgi, ar ko tām beigsies par vēlēšanām dēvētā decembra izrāde, nekādus draudus varas vertikālei neradīs.

Spēkā atkal ir Staļina laiku patiesība, ka “nav svarīgi, kā nobalso, svarīgi, kā saskaita”. Droši vien jau nesagaidīsim, bet par to saistošu un pamācošu priekšlasījumu varētu sniegt Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, bijušais Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, kuram nonākšana Rīgā, neapšaubāmi, bija pasmags kritiens. Iespējams, neattaisnoja uz viņu liktās cerības vai vienkārši neiederējās Kremļa jaunajā Vladimira Putina laiku galmā.

Krievijas sabiedrība tiek gatavota tam, ka arī pēc 4.decembra savas pozīcijas Domē saglabās “Vienotā Krievija” (VK), varas partija, kurai parlamentā ir divu trešdaļu mandātu vairākums, t.i. iespēja pieņemt konstitucionālus lēmumus, arī neuzticības izteikšanu prezidentam. Tieši šis fakts ir papildus garantija Krievijā valdošā tandēma bezkonfliktu pastāvēšanai. Premjers Putins – atkal jau kārtējais “krievu brīnums” – ir VK oficiālais līderis, kaut arī nav šīs partijas biedrs.

Sava vieta politiskajā lauciņā ir Krievijas Komunistiskajai partijai, “mūžīgajai opozīcijai”, nu jau divus Domes sasaukumus faktiski vienīgajam sistēmiskajam opozīcijas spēkam. Viņiem ir labi – var brīvi runāt par tautas stāvokļa uzlabošanu, zinot, ka pie darīšanas vienalga netikt. Krievijas komunistu situācija mazliet atgādina stāvokli, kādā līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam atradās Latvijas sociāldemokrāti, kurus ļoti biedēja iespēja nonākt pie varas – jo tad būtu jāpieliek punkts runām un jāķeras pie darbiem.

Vietiņas nākamajā Domē tāpat atradīsies vārdos skarbā Vladimira Žirinovska liberāldemokrātiem, kas par spīti savam nosaukumam nav ne liberāļi, ne demokrāti. Nekad nav nav vērsušies pret valdošā vairākuma iecerēm. Krietni atšālējušies – vairs nerunā ne par krievu zaldātu putekļaino zābaku noskalošanu Indijas okeānā, ne radioaktīvo atkritumu poligona ierīkošanu blakus Krievijas un Latvijas robežai. Mazliet aizrāvušies ar ģimenes biznesu – partijas frakcijas vadītājs ir Domes priekšsēdētāja vietnieka Žirinovska miesīgais dēls. Uzvārdi nesakrīt, taču nacionālisms ir akls kā mātes mīlestība – viņu vēlētājus šis fakts nesatrauc. Arīdzan Kremlim nekaitīgi, taču palaikam pietiekami spilgti, iztēli rosinoši, ar to arī noderīgi.

Kremlim ir vitāli svarīgi pasaules un arī Krievijas pilsoņu vairākuma acīs visu izkārtot tā, lai izskatītos “kā demokrātijā klājas”. No retorikas pagaisis formulējums “suverēnā demokrātija”. Skanēja pārlieku odiozi. Tikai formulējums pagaisis, bet būtība palikusi, tāpēc nav nekādas nozīmes tam, cik partijas tiks pie Domes deputātu mandātiem. Jau minētās trīs neaizstājamās, vai trīs plus – ?