Latvijas proporcionālā vēlēšanu sistēma ir izaugusi no kontinentālajā Eiropā XX gs. valdošās modes.
Pretēji Lielbritānijas plurālajai sistēmai ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu cerēja radīt proporcionālāku iedzīvotāju pārstāvniecību tajās Eiropas valstīs, kurām nebija stabilu demokrātisku tradīciju un kur pastāvēja zināma spriedze starp konservatīviem un liberāliem, lauku un pilsētu iedzīvotājiem, reliģioziem un laicīgiem cilvēkiem.
Lielākā daļa demokrātisko valstu kontinentālajā Eiropā nodrošināja vispārējās vēlēšanu tiesības visām sabiedrības grupām (atmetot 21 g. vecuma un mantas cenzu un atļaujot vēlēt arī sievietēm) pēc Hohencollernu, Romanovu, Habsburgu un Otomaņu impēriju sabrukuma, bet pēkšņās sabiedrības pārmaiņas destabilizēja jaunizveidotās demokrātijas un kompromitēja salīdzinoši mazattīstītās proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Sevišķi cieta Veimāras Vācija, kurai tika uzkrauts nesamērīgas reparācijas un kur demokrātiskā ceļā pie varas nonāca nacionālsociālisti. Vācijas, Itālijas un vairāku citu Austrumu un Centrāleiropas valstu eksperimentus ar demokrātiskām brīvībām aprāva valstu iekšpolitiskās nesaskaņas dažādo etnisko un sociālekonomisko grupu starpā un šādi pavēra ceļu autoritārajiem režīmiem.
