Nenobeigtā neatkarība

Kā Latvijai gājis ar brīvestības krusta nešanu 21 gadā kopš neatkarības atjaunošanas?

Jānis Stradiņš savā grāmatā “Trešā atmoda” rakstīja: „Atmoda allaž ir skaista un romantiska [..] Darba cēliens ir prozaisks un pelēcīgs, monotons un smags [..] Un tomēr, un tomēr: atmoda ir beigusies, jādara ikdienas darbs un jānes tas, ko tauta ir izvēlējusies – Brīvestības krusts. Viegls tas nebūs, bet tikai tas mūsu tautai spēj dot mūžīgu dzīvošanu. „Trešā atmoda” paliks mūsu sirdīs un dos spēkus mazdūšības, bezcerības, vilšanās brīžos.”

Kā mums gājis ar brīvestības krusta nešanu šajos gados kopš neatkarības atjaunošanas? Trešās atmodas drosmīgie darbi un dziesmas, barikādes un manifestācijas izlauza logu uz brīvību. Pēc tam brīvība bija jāiestiprina konkrētās formās – cilvēku tiesībās runāt un rakstīt pēc sava prāta, tautas tiesībās dzīvot pēc savām parašām un veidot savas kopējās gribas nesēju, valsti, pēc saviem uzskatiem. Akadēmiķa Stradiņa pareģotais darba cēliens valsts atjaunošanā ir bijis neapšaubāmi prozaisks un smags, ja varbūt ne pelēcīgs un monotons. Un tas nesis līdzi ne vien panākumus, bet arī vilšanos, daudziem pat bezcerību, un tas vēl nav galā. Brīvestības krusta nešana nekad īsteni nav galā.

Atjaunotās valsts un sabiedrības dzīvi ir dziļi ietekmējuši trīs ietilpīgi, liela mēroga procesi – padomju laika mantojuma demontāža, valsts iekārtas atjaunošana pēc pirmā neatkarības laika modeļa, un pielāgošanās vēlā 20. un agrā 21. gadsimta Eiropai un pasaulei. Šie procesi ir savstarpēji saistīti un notikuši vienlaikus, bet katrs no tiem ir radījis savus uzdevumus un prasījis dažādas mākas un līdzekļus, gan no politikas veidotājiem, gan sabiedrības locekļiem. Var iebilst, ka pirmo divu procesu termiņi jau notecējuši, ka valsts tagad iekārtota un padomju mantojums likvidēts, bet tā nav. Neviena valsts, un sevišķi jau demokrātiska valsts, nekad nav līdz galam „iekārtota”. Un daži padomju mantojuma aspekti turpina savu ietekmi.

Kompartijas “dzemdētie” oligarhi

Par šo mantojumu. Tas jādala trijās daļās – iekārtā, cilvēkos un uzskatos. No padomju iekārtas strukturālās daļas, t.i., valsts un ekonomikas iestādēm, likumiem, procesiem, utt. tiešām maz kas palicis pāri. Iestādes ir mainītas, likumi pārrakstīti, brīvā tirgus iekārta un privātā īpašuma tiesības ieviestas. Izklausās it kā vienkārši, bet īstenībā šī padomju struktūras likvidācija ir vilkusies visus 20 neatkarības gadus, maksājusi milzum enerģijas un atstājusi aiz sevis ilgstošas un bieži rūgtas sekas. Pieminēsim te tikai divas – valsts un kompartijas īpašumu privatizāciju un no tās izaugušos tūlītējos miljonārus un oligarhus (un daudzos zaudētājus); un valsts birokrātijas un pašvaldību sērijveida pārkārtojumus („reformas”), kas daudzos iedzīvotājos radījusi iespaidu, ka demokrātija nozīmē jucekli.

Padomju struktūru likvidācijai ir arī rūgtas sekas. Oligarhi un valsts birokrātijas sērijveida „reformas”, kas daudzos rada iespaidu, ka demokrātija nozīmē jucekli.

Cilvēki, t.i., padomju laika migrācijas rezultāti joprojām ir šeit, un būtu iluzori domāt, ka valodas, izglītības un kultūras atšķirību jautājumi būtu atrisināmi 20 gados – ar vai bez daudz debatētajām integrācijas programmām. Bez tam, Krievijas vadoņu izšķiršanās padarīt krievu minoritāti Latvijā (un citur bijušajā impērijā) par lētu un ērtu diplomātiskā spiediena ieroci gandrīz vai garantē, ka šī padomju mantojuma daļa turpinās ietekmēt Latvijas iekšējo un ārējo politiku vēl gadiem.

Šķiet tomēr, ka visizturīgākā padomju mantojuma daļa ir politiskie uzskati, kas turpina dzīvot mūsu galvās un vada mūsu vērtējumus un rīcību. 50 okupācijas gados lielais vairums latviešu bija vai nu apolitiski, pasīvi padomju varas pavalstnieki, vai uzskatīja sevi par tās upuriem, un neliels skaits aktīvo kompartijas darbinieku iemācījās šīs organizācijas īpašo kultūru un uzvedības normas. Vēl mazāks skaits disidentu turpināja protestēt pret padomju varu pēc tam, kad bija likvidētā bruņotā nacionālo partizānu kustība 1950. gados. Tagadējā jaunā paaudze, kas nav augusi padomju laikā, šodien ir ne vairāk kā 25 – 30 gadus veca, un tikai nesen sākusi sevi pieteikt – kaut vēl vārgi – politikā un sabiedrībā.

Brīvas, demokrātiskas valsts sekmīga politiskā dzīve ir balstīta iecietībā pret dažādiem uzskatiem un dažādu grupu interesēm. Tā prasa vērīgu un pacietīgu politikas vērošanu un brīvu gribu tajā laiku pa laikam līdzdarboties. Un tā prasa zināmu uzticēšanos – saviem līdzpilsoņiem un pašu izvēlētajām valsts institūcijām. Nevienu no šiem politiskās kultūras elementiem nebija iespējams iemācīties un praktizēt padomju okupācijas gaisotnē. Tomēr, ir neliels pamats optimismam vērojumā, ka 20 neatkarības gados zināms padomju vidē augušo skaits spējis to pārvērtēt un piesavināties demokrātijai nepieciešamos vērtību elementus.

Otrreiz iekāpt tajā pašā upē

Latvijas pirmā neatkarības posma lomu valsts atjaunošanā ir grūti pārspīlēt. Okupācijas gados uzspiestā vēstures noklusēšana un falsifikācija nespēja gluži izdzēst ne nacionālās kultūras elementus literatūrā, mūzikā un mākslā, ne apziņu, ka reiz esam bijuši brīvas valsts pilsoņi – un tātad varam kļūt atkal tādi. Padomju impērijas krīzes gados šī apziņa pakāpeniski izkristalizējās par neatkarības atjaunošanas prasību Tautas frontes un citu nacionālo organizāciju programmās – un sīvā apņēmībā aizstāvēt šo prasību ar barikādēm un, iespējams, ar daudz lielākiem upuriem nekā, paldies Dievam, izrādījās vajadzīgs.

No visām PSRS okupētajām valstīm Latvija vienīgā atjaunoja agrāko valsts iekārtu, nevis pieņēma jaunu konstitūciju. Cik apzināts bija šis solis? 

Pirmās neatkarības loma atjaunotajā valstī tomēr ir sarežģītāka nekā tikai tās pozitīvais impulss brīvības atgūšanai. Vienīgā no visām Padomju Savienības okupētajām un pakļautajām valstīm Latvija 1990. gadu sākumā tiešām atjaunoja savu valsts iekārtu, tas ir, nevis pieņēma jaunu konstitūciju, bet atjaunoja spēkā 1922. gada Satversmi. Nav skaidrs, cik apzināts vai nejaušs bija šis solis. 1990. g. 4. maija deklarācijas 7. pants solīja izveidot komisiju „lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju…” un šāda komisija tika izveidota, bet nav ziņu par tās tālāko darbību vai darba rezultātiem. Lai nu kā, 1991. g. 21. augustā dramatiskajos padomju varas sabrukuma apstākļos Augstākā Padome pieņēma likumu, ka „valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme”. Pēc tam ne Augstākā Padome, ne 1993. g. ievēlētā Saeima vairs neatgriezās pie kāda jaunas konstitūcijas projekta. Mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi, darbojoties tādā pašā situācijā, pieņēma sev jaunas konstitūcijas.

Lēmums (vai neizlēmība) valsts iekārtas pamatjautājumā ir ietekmējis Latvijas politisko dzīvi visus šos gadus, gan tieši, gan netieši. Tiešā, konkrētā ietekme, protams, ir bijusi atjaunotās valsts pārvaldes rekonstrukcija pēc 1922. g. Satversmes noteiktā plāna. Pati Satversme, rakstīta pirms 90 gadiem gluži cita laikmeta apstākļos, visumā ir izrādījusies joprojām lietojams konstitucionālais ietvars atjaunotajai valstij. Jaunie apstākļi tomēr arī norādījuši uz nepilnībām vecajā dokumentā, no kuriem divi tagad ir izlaboti. 1998. g. Saeima pievienoja 28 jaunus pantus Satversmei, „Cilvēka pamattiesības”. Šo tiesību uzskaite bija paredzēta jau 1922. g., bet procedūras neveiklības dēļ to Satversmes sapulce toreiz nepieņēma. Otrs nopietns papildinājums ir Satversmes tiesas radīšana 1996. g. – jauna un nepieciešama institūcija konstitucionālo tiesību interpretēšanai un izšķiršanai. 

Saeima vispār ir bijusi centīga – lai neteiktu pārāk centīga – Satversmes grozītāja. Kopš 1994. g., kad Saeima pieņēma pirmo Satversmes grozījumu (vēlēšanu tiesības no 18 gadiem), Saeima to grozījusi vēl 9 reizes, mainot pavisam 31 Satversmes pantu (un pievienojot sākotnējiem 88 pantiem jau norādītos jaunos pamattiesību pantus). 

Daži no grozījumiem tiešām izlabojuši kādu vecā dokumenta trūkumu (piemēram, nepilnīgo pantu uzskaiti, kas grozījuma gadījumā nododami tautas nobalsošanai), vai bijuši vajadzīgi jaunajos apstākļos (piem., lai iestātos Eiropas Savienībā).

Par dažiem citiem grozījumiem var teikt tikai to, ka tie norāda uz kādu tiešām nopietnu un neizlabotu kļūdu Satversmē – pārāk vieglo Satversmes grozīšanas procesu Saeimā: „Satversmi var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.” (Satversmes 76. pants). Tas ir, Satversmes grozīšanai vajadzīgas tikai 46 deputātu balsis. Lasītājs pats var paskaitļot 76. panta aritmētiku. Nav grūti iedomāties situāciju, kur zināma politisko spēku kombinācija Saeimā to var izlietot savu īpašo interešu realizēšanai. 

Tajā pašā laikā Saeima līdz šim ignorējusi divu valsts prezidentu, Vairas Vīķes Freibergas un Valda Zatlera, prātīgos ierosinājumus precizēt un uzlabot valsts prezidenta institūciju Latvijas konstitucionālā sistēmā, atbilstoši šī laika starptautiskajiem standartiem.

Pirmā neatkarības laika paraugs ir rosinājis ne vien valsts formālo institūciju atjaunošanu, bet arī daudz plašāko tendenci atjaunot vai imitēt „vecos labos laikus”. Piemēram, politisko partiju veidošanās 1990.-93. gadu laika posmā pilnībā atgādina 1918.-20. gadu pieredzi – pat ar mēģinājumiem imitēt vecās partijas (piem. Latviešu zemnieku savienību un Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju). Īpatnējs reveranss pirmajai neatkarībai ir Kārļa Ulmaņa radinieka Gunta Ulmaņa izraudzīšana par pirmo atjaunotās valsts prezidentu. Un tā joprojām.

Spilgtākais piemērs pirmās neatkarības ietekmei tomēr ir Saeimas vēlēšanu likums, ko Augstākā Padome pieņēma 1992. g. 20. oktobrī, un kas sākas ar klauzulu: „Piemērot 5. Saeimas vēlēšanām Latvijas Republikas 1922. gada 9. jūnija ‘Likumu par Saeimas vēlēšanām’ šādā redakcijā”. 1992. g. likums cieši sekoja sava 70 gadus vecā priekšteča formātam, valodai un proporcionālās pārstāvības vēlēšanu iekārtas principiem, izdarot tikai divus politiski nozīmīgus grozījumus. „Jaunais” likums paredzēja, ka Saeimas deputātu vietu sadalē piedalās tikai tie saraksti, kas visas valsts mērogā saņēmuši vismaz četrus procentus no vēlētāju balsīm; un tas atcēla t.s. grozāmos sarakstus, t.i., vēlētāju tiesības izsvītrot kādas partijas sarakstā kandidātu vārdus un to vietā ierakstīt vārdus no citu partiju sarakstiem. 1995. g. Saeima pieņēma jaunu vēlēšanu likumu, kas pacēla no četriem uz pieciem procentiem barjeru partiju iekļūšanai Saeimā, bet citādi nemainīja nekā būtiska vecajā iekārtā.

Vecās vēlēšanu iekārtas atjaunošana garantēja – veidosies un iznīks daudzas partijas, valdības būs trauslas un nestabilas.

Vecās vēlēšanu iekārtas iekļaušana atjaunotajā valstī gandrīz vai garantēja, ka atkārtosies 1920.-1934. gadu politiskās dzīves raksturības – veidosies un iznīks daudzas partijas; daudzas partijas iekļūs Saeimā; valdības koalīcijas veidošanu un uzturēšanu pavadīs pastāvīga spriedze un kompromisi; un pašas valdības būs trauslas un nestabilas. Tā, protams, ir noticis, un paralēles abu posmu pieredzē ir nepārprotamas. Reģistrēto partiju skaits gan 1920. gados, gan tagad ir svārstījies ap 50 – 60, bet tās nākušas un gājušas, apvienojušās un izjukušas. 

1920.-1934. gadu posmā bijušas 14 valdības; 2011. gadā premjers Dombrovskis vada 15. ministru kabinetu kopš 1993. g. Nav visai liels mierinājums, ka 1931. g. ievēlētajā 4. Saeimā bija 27 partijas, bet 2010. g. ievēlētajā 10. Saeimā, pateicoties procentu barjerai, tikai piecas vēlēšanu apvienības – bet faktiski 11 partijas. Vēlēšanu apvienības ir tiešas sekas 2010. g. pieņemtajam vēlēšanu likuma grozījumam, kas atcēla tiesību partijām pieteikt vienu un to pašu kandidātu vairākos vēlēšanu apgabalos. Partiju vadītāji gluži precīzi paredzēja, ka viņiem nebūs pietiekami daudz ticamu, ievēlamu kandidātu katrā no pieciem vēlēšanu apgabaliem un ka glābiņš jāmeklē sastādot kopēju sarakstu ar kādu radniecīgu partiju.

Šī rīcība vēlreiz apstiprina to, ka vēlēšanu iekārta un noteikumi ir galvenie partiju, t.i., partiju vadītāju uzvedības un taktikas noteicēji. Ja vēl 1990. gados mēs varējām sev puslīdz ticami skaidrot valdības nestabilitāti un neizdarību un korupciju politikā ar demokrātiskas pieredzes trūkumu (ko drīz iegūsim), ar varas un mantas kāru oligarhu kontroli (ko drīz pārvarēsim ar jauniem, godīgiem politiķiem), tad tagad, 20 gadus pēc valsts atjaunošanas, šie skaidrojumi vairs nepārliecina. 

Sabiedrības neuzticēšanās politiskām partijām, Saeimai un valdībai ir kļuvusi par ilglaicīgu, sistēmisku parādību Latvijas politikā – labos un sliktos laikos. Jautājums ir, vai būsim ar mieru atzīt, ka mūsu parlamentārās demokrātijas atdzīvināšanai ir vajadzīgi ne vien jauni, godīgi politiķi, bet arī, un visvairāk, pamatīga vēlēšanu iekārtas maiņa, kas radītu pamatus valdību stabilitātei un atjaunotu sabiedrības uzticību.

Vai būsim ar mieru atzīt, ka mūsu parlamentārisma atdzīvināšanai ir vajadzīgi ne vien jauni, godīgi politiķi, bet arī pamatīga vēlēšanu iekārtas maiņa.

Pēc 50 gadu starptautiskas anonimitātes, kad vārds „latvieši” Rietumos nozīmēja, labākā gadījumā, kādu no daudzajām Padomju Savienības tautībām, 1990. gadu sākumā Latvija un pārējās Baltijas valstis pēkšņi iekļuva pasaules preses un politikas spožajā gaismā, kas gan drīz kļuva blāvāka, neradot visai skaidrus priekšstatus pasaulei par baltiešiem vai baltiešiem par pasauli. Bet anonimitāte un izolētība bija salauzta, un nākamajos gados uz Latviju no Rietumiem sāka plūst idejas, diplomāti, uzņēmumi, nauda, tūristi, Meksikas un Holivudas seriāli… Plūsma pretējā virzienā, protams, bija mazāka, bet arvien pieauga. Ja vēl 90. gadu vidū šo savstarpējo plūsmu mēdza apzīmēt ar miglaino „atgriešanās Eiropā” frāzi, tad jau dažus gadus vēlāk iezīmējās skaidri politiski mērķi – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO un cieša „stratēģiska” sadarbība ar ASV.

Būtu bezcerīgi mēģināt nedaudzos teikumos apcerēt pēkšņi atvērto, daudzveidīgo Latvijas un Rietumu mijiedarbību, bet nevar atstāt gluži bez ievērības vienu tās aspektu. Ja sākotnēji Rietumi tika gandrīz bezkritiski uzskatīti kā paraugs, iedvesma un zināšanu un kapitāla avots, tad vēlāk priekšstati un vērtējumi kļuva arvien vairāk diferencēti un kritiski.

Pēc tam, kad iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO kļuva par ārpolitikas prioritāti, kļuva arī skaidrs, ka līdzdalība nāk ar priekšnoteikumiem: Latvijai būs jāpieņem Rietumvalstu politiskie un juridiskie standarti, piemēram, cilvēktiesību, īpašumtiesību, valsts pārvaldes un pretkorupcijas jomās. Lieki atgādināt, ka šīs prasības uzjundīja īgnas un niknas norādes par iejaukšanos valsts iekšējās lietās un rietumnieku neizpratni par mūsu īpašajiem vēsturiskajiem apstākļiem – un laiku pa laikam uzjunda vēl tagad. Bet uzvarējusi visumā ir apziņa, ka rietumnieku prasības ir cena par Latvijas līdzdalību organizācijas, kas uzskatāmas par drošāko valsts neatkarības garantu. Retāk tiek atzītas citas šo prasību sekas – ka tās sekmējušas un paātrinājušas mūsu gaitu uz demokrātisku un tiesisku valsti.

Brīvestības krusta nešana atjaunotajā Latvijā ir bijis smags darbs. Okupācijas nokratīšana, valsts iekārtošana un starptautiskā nostiprināšana nav beigusies. Bet krusta nešana bijusi smaga arī tādēļ, ka ceļš gājis kalnup.

Autors Jānis Peniķis ir politikas zinātnes profesors.