Kā Latvijai gājis ar brīvestības krusta nešanu 21 gadā kopš neatkarības atjaunošanas?
Jānis Stradiņš savā grāmatā "Trešā atmoda" rakstīja: „Atmoda allaž ir skaista un romantiska [..] Darba cēliens ir prozaisks un pelēcīgs, monotons un smags [..] Un tomēr, un tomēr: atmoda ir beigusies, jādara ikdienas darbs un jānes tas, ko tauta ir izvēlējusies – Brīvestības krusts. Viegls tas nebūs, bet tikai tas mūsu tautai spēj dot mūžīgu dzīvošanu. „Trešā atmoda” paliks mūsu sirdīs un dos spēkus mazdūšības, bezcerības, vilšanās brīžos.”
Kā mums gājis ar brīvestības krusta nešanu šajos gados kopš neatkarības atjaunošanas? Trešās atmodas drosmīgie darbi un dziesmas, barikādes un manifestācijas izlauza logu uz brīvību. Pēc tam brīvība bija jāiestiprina konkrētās formās – cilvēku tiesībās runāt un rakstīt pēc sava prāta, tautas tiesībās dzīvot pēc savām parašām un veidot savas kopējās gribas nesēju, valsti, pēc saviem uzskatiem. Akadēmiķa Stradiņa pareģotais darba cēliens valsts atjaunošanā ir bijis neapšaubāmi prozaisks un smags, ja varbūt ne pelēcīgs un monotons. Un tas nesis līdzi ne vien panākumus, bet arī vilšanos, daudziem pat bezcerību, un tas vēl nav galā. Brīvestības krusta nešana nekad īsteni nav galā.
