Ghadamesa mani sagaidīja, kā no arābu pasakas izkāpusi. Autores foto
Aktuālo Lībijas notikumu rosināts atskats uz kādu gadu vecu ceļojumu
Beidzot, pēc septiņiem klusuma mēnešiem, saņēmu epastu no Nadira. „Tagad esmu drošībā, apmēram simt kilometru no Ghadamesas, tuksnesī. Sieva ar bērniem atrodas Lībijas dienvidos pie sievas vecākiem. Mums atkal ir telefonsakari un internets."
Rakstītājs ir mans lībiešu draugs, pēc izcelsmes tuaregs (nomadu cilts pārstāvji, kas jau izsenis dzīvojuši Sahāras tuksnesī), pēc profesijas - angļu valodas skolotājs, kurš no darba brīvajās dienās kā gids mēdza vest ārzemju ceļotājus Sahāras tuksnesī. Ar Nadiru iepazinos pirms nepilna gada. Toreiz, īsi pirms 2010.gada Ziemassvētkiem, biju devusies uz Lībiju, lai kopā ar citu ES valstu konkurences ekspertiem piedalītos konferencē Tripolē. Divas dienas ar Lībijas valsts iestāžu pārstāvjiem spraigi diskutējām par brīvā tirgus priekšrocībām un izaicinājumiem Lībijas ekonomikai, kas pamazām bija sākusi atvērt robežas ārvalstu investīcijām un tūrismam. Klātesošie, to vidū - liela daļa sieviešu (jāatzīstas, man par pārsteigumu, turklāt vadošos amatos!), daudz un aktīvi jautāja, lai gan atkal un atkal atgriezās pie vienas acīmredzami sāpīgas tēmas: kā pasargāt nedaudzos lielražotājus, t.s., nacionālos čempionus, no lētā importa konkurences. Nezinu, vai mūsu argumenti viņus pārliecināja, bet, kad pasākums beidzās, visi sirsnīgi atvadījāmies, un nu man bija pienācis laiks piepildīt savu sapni - uz dažām dienām doties Sahāras tuksnesī.
