Gatis Gierts, F64.
Latvijas vēlētāji sen nav bijuši tik vienkāršas izvēles priekšā
Kad bērnībā sausā laikā slapjām kājām nācu mājās, es, protams, dabūju dzirdēt to, ko laikam ir spiesti noklausīties visi bērni: ''Ja kaut kur būs tikai viena peļķe, tu tajā noteikti iekāpsi!'' Bērni tā dara – viņi vienmēr atrod, kur iekāpt. Taču nereti rodas tāda fatāla sajūta, ka arī pieaugušie Latvijas pilsoņi vienmēr sameklē, kur iekāpt un no kā norauties.
Ja tiek pieliktas lielas pūles, lai viņi tik lielā skaitā nenosistos ar auto, bet parādās izdevība noslīkt – viņi lielā skaitā slīkst. Pirmdienas rītā publicētā VUGD gada bilance sasniedza 119, bet nu jau ir vēl vairāk, jo gandrīz šķiet, ka Latvijā šobrīd tiek īstenots princips – ne dienu bez slīkoņa. Zibens viņus sasper visklasiskākajos veidos – negaisa laikā ogojot, vai vēl vienkāršāk – stāvot pie atvērta loga vētras laikā. Burve Esmeralda viņiem sola laimi, pārticību un dziedināšanu no kaitēm, un viņi, protams, notic. Aizvien biežāk viņus apkrāpj arī darba devēji Īrijā, Lielbritānijā, Spānijā, Itālijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā (Ārlietu ministrijas informācija). Nu, un kāpēc gan viņiem lai tagad nešķistu, ka tūlīt jau atkal viņus piekrāps politiķi – parādīs reklāmas televīzijā un piekrāps, izdalīs ūdeni Aglonā un piekrāps, apsolīs laimi un piekrāps?
