Četri eksporti

Skats no makroekonomikas mākoņiem uz īstiem ražotājiem

Lai aizbēgtu no makroekonomiskās informācijas plūdiem un ikdienas darbībām, kuras kopš maģistra darba rakstīšanas dēvēju par 4M – Monstrozas Manipulācijas ar Murgainajiem Mainīgajiem, nesen devos atsvaidzinošā tūrē cauri virknei ambiciozu Latvijas uzņēmumu. Dažkārt ir svarīgi abstrahēties no ikdienas procesiem un palidināties makroekonomiskajos mākoņos, citkārt ir ar pirkstiem jāsajūt saites starp makro un mikro līmeņa procesiem. Citādi, kā teicis Džordžs Orvels, ir idejas, kas ir tik muļķīgas, ka tām spēj noticēt tikai intelektuālis.

No gūtajiem iespaidiem centīšos savērpt kādu jēdzīgu domu par to, kas ļauj mūsu uzņēmumiem radīt produktus, kurus pieprasa pārējā pasaule. Tās tiks strukturētas dziļi neformālā un viegli nenopietnā, taču ceru, ka domāšanu rosinošā skatā uz Latvijas eksporta sektoru. Tā varētu būt ironiska alternatīva nodrillētajam un ļoti bieži maldinošajam dalījumam starp zemo, vidējo un augsto tehnoloģiju nozarēm. Šīm idejām palīdzēja tapt Ekonomikas ministrijas organizētās Eksporta un inovāciju balvas kandidātu vērtēšanas process, taču iedvesma smelta ne tikai šajā konkursā startējušo uzņēmumu vidū.

Tātad Latvija eksportē:

1. Mazās, smukās un smaržīgās lietas
Šajā ekonomikas ''nozarē” galvenokārt darbojas mazi uzņēmumi, taču kopumā tie ar laiku varētu dot nozīmīgu devumu ekonomikā, vairojoties caur dalīšanos un pēc tam organiski augot. Turklāt par spīti šī kopuma ļoti neviendabīgajam raksturam, tajā jau veidojas klāstera jeb pudura efekti caur ietekmi uz industriālā dizaina kompetences pieaugumu, luksusa produktu pārdošanas prasmju attīstību un visu šo darbību ietekmi uz valsts tēlu.

Visi ir dzirdējuši par ''Madaru'' un ''Stenderu'', taču ir arī citi, sabiedrībai maz zināmi uzņēmumi, kas liek lietā gadsimtos gūtās iemaņas mājīgo sajūtu radīšanā uz pieticīgas materiālās bāzes un 57.paralēles. Ne vārda nebiju dzirdējis par ''Attirance'', kas bijušā Sarkanā Kvadrāta betona ''šķūnī” Ķengaragā ražo ekokosmētiku un pārdod to gan franšīzes komplektā ar veikala koncepciju, gan atsevišķi. Pirms dažiem gadiem dibinātā uzņēmuma apgrozījums šogad jau pārsniegs miljonu latu.

Iepriekšējie pieci gadi nepavisam nebija veiksmīgi mēbeļu ražošanai, taču šobrīd nozare rada tiešām izcilus un starptautiski konkurētspējīgus dizainus. Piemēram, Bulduru dārzkopības vidusskolas teritorijā strādājošā ''Rauzas kompānija'' ar savu ''Mint Furniture'' kolekciju nesen ieguvusi vienu no prestižākajām dizaina mēbeļu pasaules balvām. Uz cilvēku sentimenta pēc tradicionālā lauku dzīvesveida jau ''padsimt'' gadus veiksmīgi ''spēlē” ''LIDO'', kas, par spīti dramatiskam posmam uzņēmuma dzīvē, pati par sevi ir komerciāli dzīvotspējīga ideja.

Latvijas uzņēmumiem sekmīgi izdodas ieņemt luksusa produktu nišas pārtikas preču eksportā, piemēram, zivju konservu tirgos, pēdējā laikā pie mums ražo arī tiešām labus sierus. Viena no interesantākajām lietām, ko mūsu valstī dzīvojot var darīt nedēļas nogalēs, ir mazo lauku tūrisma saimniecību apciemošana – tajās redzamais sniedz taustāmu pamatojumu Latvijas kā tūrisma valsts tēlu balstīt ''lēnās baudīšanas” idejā.

2. Lielās un smagās lietas
Iepriekš aprakstītā ''nozare” ļoti labi saskan ar to, kā latvieši vēlas uztvert ''pareizu” Māras zemes ekonomiku, bet tā veido samērā nelielu tās daļu. Lielo, smago, skaļo un dažkārt smirdīgo industriju pasaule ar prātos uzburto tēlu pamatīgi disonē, taču tās nozīme ekonomikā ir liela.

Jau kopš pirmsākumiem Latvijas industrializācija bijusi cieši saistīta ar metalurģiju, mašīnbūvi, dažādu izejvielu tranzītu. Dzelžu klaudzoņa un metināšanas dzirksteļu šaltis, neatkārtojamais šī procesa radītais aromāts ir daudzu Latvijā strādājošo ikdiena. Atmodas laiku ''hipertrofētās” rūpniecības tēžu nospiedums smadzenēs apvienojumā ar 30.gadu saimniekošanas modeļa idealizāciju neļauj daļai sabiedrības pieņemt ''smagās” nozares kā organisku mūsu tautsaimniecības sastāvdaļu. Žēl, jo lēmumu pieņēmēju ierobežota racionalitāte noved pie neizmantotām iespējām.

Ir labi zināms, ka arī liela apjoma preču tranzīts caur Latviju ir svarīgs eksporta ienākumu avots, taču mazāk uzmanības pievērsts faktam, ka šīs tranzīta plūsmas līdzfinansē infrastruktūru, kas nepieciešama ''smago” nozaru izejvielu un gatavo produktu transportēšanai. Viens no mazāk novērtētajiem puduru efektiem mūsu ekonomikā veidojas tieši starp transporta pakalpojumu eksportu un metalurģiju.

Vēl jāpiebilst, ka šajā kategorijā ierindojamo preču ražošana neprasa tikai muskuļu spēku. Tas, ka armatūras stieņi nesatur mikročipus, nenozīmē, ka to izgatavotājiem nav nepieciešamas smadzenes. Nereti tiek aizmirsts, ka pievienoto vērtību mēra nevis attiecībā pret saražotās preces kilogramiem, bet gan cilvēku patērēto darba laiku.

3. Industriālā amatniecība
Tipisks latvietis ir drusku antiintelektuāls, astroloģijas popularitāte un sašutums par ģenētiski modificētajiem organismiem mūsu valstī ir īpaši raksturīgi, un man ir aizdomas, ka te ir ne tikai korelācija, bet arī cēloņsakarības. Taču latviešiem patīk darīt lietas pamatīgi, vai vismaz profesionāla vadīšana spēj šo nobružāto mantojumu izcelt saulītē.

Tāpēc drusku optimistiskāk skatos uz nozarēm, kurās pievienotā vērtība rodas, galvu kustinot kopā ar smadzenēm, nevis smadzenes atsevišķi, jeb ''tīro” zināšanu ekonomiku. Nebūsim konkurētspējīgi jomās, kur pievienoto vērtību rada primitīvu kustību miljonkārtīga atkārtošana, jo neesam tik nabagi, lai algas būtu tik zemas. Un arī nevajag. Taču ir milzum daudz produktu, kuru tapšanas process ir pa vidu starp standarta T–kreklu šūšanu un raķešu zinātni.

Lielā daļā Latvijas metālapstrādes un mašīnbūves, kā arī kokapstrādes uzņēmumos ritošie procesi dziļākajā būtībā līdzinās amatniecībai, tajos top produkti, kurus pasaulē nevajag miljonos, bet simtos un tūkstošos vienību. Te var minēt gan daudzās auto detaļu ražotnes, gan jau samērā komplicētu mašīnu ražošanu, kam viens no labākajiem piemēriem ir ''Bucher Schoerling'' Ventspils ražotne. Tajos izšķirošas ir laba līmeņa vidējās specializētās izglītības līmenī apgūstamas iemaņas. Arī mūsu farmācija pelna pirmkārt nevis ar intelektuālo īpašumu, bet ar ražošanas kompetenci.

Manu ticību šāda tipa ražošanas nākotnei mūsu valstī nostiprināja nesen lasīts rakstiņš par vācu uzņēmumu, kas atpakaļ uz dzimteni no Ķīnas pārcēlis rotaļlietu ražošanu, jo citādi nevarēja panākt pietiekamu kvalitāti. Pat it kā zemu tehnoloģiju pasaulē ne visu izsaka darbaspēka cena, svarīgas ir arī iemaņas un attieksme, kas veidojas paaudzēs. Latvija ir sena, kaut vēstures papluinīta industriāla valsts.

4. Netaustāmās lietas
Šīs lietas neapšaubāmi ir zināšanu ekonomika tās ''tīrākajā” izpausmē. Ja smalkākas vai vienkāršākas zināšanas tiek ietvertas visos ekonomikā radītajos produktos, tad šajā gadījumā zināšanas ir pats produkts, piemēram, datorprogrammas, dažādu veidu konsultācijas, finanšu pakalpojumi. Arī patentētu medikamentu, iPod un daudzu citu produktu vērtību pamatā veido ar likumu pret kopēšanu aizsargāta informācija.

Diemžēl mūsu uzņēmumiem šāda izcili vērtīga intelektuālā īpašuma nav un tuvākajā laikā, visdrīzāk, nebūs. Arī darbaspēka caurmēra kvalifikācija nav tāda, lai pelnītu naudu pasaulē ar ''tīrām” zināšanām, tās vispirms neietverot fiziskos produktos. Tāpēc, ja nespējat iztikt bez šīs novazātās klišejas, sava ''Nokia'' mums varbūt būs tikai zili tālā nākotnē.

Tā kā jebkuri sociālie, tātad arī ekonomiskie procesi tik tālā nākotnē ir neprognozējami, šis ir īstais brīdis pārtraukt vārdu plūdus un ļaut lasītājam apdomāties.

Pēteris Strautiņš ir ''DnB NORD Bankas'' ekonomikas eksperts